Garais un līkumainais atpakaļceļš

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.