Pēdējā diena

  By | |
Leave a comment

19. marts

Lidmašīnā gulēt nav dikti ērti, bet vajag. Kaut kā izdodas miegam atvēlēt apmēram 5 stundas, tomēr, kad līdz lidojuma mērķim atliek 4 stundas, aizmigt vairs nekādi neizdodas un ir jāskatās filmas. Pēc kāda laika salonā ieslēdzas gaisma. Tā ir zīme, ka drīz gaidāmas arī brokastis. Stambulā piezemējamies 5:50 no rīta. Kādu brīdi nākas pavadīt drošības kontrolē, kur Vitoldam nākas šķirties no salokāmā kabatas naža, kas bijis atstāts rokas bagāžā. Mums atliek nepilnas 3 stundas līdz nākamajam lidojumam, ko katrs pavada, izklaidējoties lidostas izlidošanas zonā. Cik nu tur iespējams “izklaidēties”. Iekāpšana lidmašīnā tiek izziņota jau stundu pirms izlidošanas. Tiekamies pie izejas, kur ārpusē mūs sasēdina autobusā un aizvizina līdz lidmašīnai. Ir vēsi. Manas drēbes ceļo bagāžas koferī, tāpēc joprojām iztieku ar t-kreklu, šortiem un sandalēm.

Ap 11 jau esam Ķelnes lidostā. Beidzot ieraugām arī savu bagāžu. Nevienam nekas nav pazudis. Tagad var arī uzvilkt Eiropas klimatam piemērotākus apģērba gabalus. Lai atbrīvotos no bagāžas koferiem, dodamies uz Ryanair check-in galdu. Milzu rinda, bet neviena, kas to apkalpotu. Pēc kāda brīža rinda tomēr sāk virzīties uz priekšu. Mēs tikmēr menedžējam koferu svaru, lai tas atbilstu pieļaujamiem ierobežojumiem. Izdodas. Nododu savu koferi un tad skrienu pie blakus galdiņa, jo visu lidotāju iekāpšanas kartes ir manā telefonā. Tomēr tā nav problēma un viss tiek ātri nokārtots. Kāds ir atradis piemērotu vietu, kur pavadīt laiku un ap pulksten 13 mēs pārceļamies uz blakus termināļa ēkā esošo kafejnīcu S-bahn.

Pēc kāda laika saņemu SMS no Agneses (viņa uz Vāciju devās atsevišķi, ar citu reisu): “Kur esat?” Atbildu tikpat “loģiski”: “Blakus terminālī, notiek ēšana”. Neskatoties uz to, viņa mūs atrod. Kafejnīcā pavadām vēl kādu stundu un tad dodamies nodot Agneses bagāžu un uz kārtējo drošības kontroli pirms pēdējā šodienas lidojuma. Vācieši ir varen cītīgi un izkrata pamatīgi. Viņus interesē gan maisiņi ar pārtiku, gan kastītes ar loriņiem (lādētāji, baterijas, skrūvgrieži utt.) Pēc savstarpējām konsultācijām ar kolēģiem man visu atdod un ļauj ņemt līdzi. Danke schoen! Raksturīgi, ka Ryanair pasažieri jau sastājjušies garumgarā rindā uz iekāpšanu vēl krietnu laiku pirms tās uzsākšanas. Mums nav vēlmes stāvēt, tāpēc nogaidām, līdz lielākā daļa ir jau lidmašīnā. Tam ir savi mīnusi – nav vairs īsti vietas rokas bagāžai. Sastumju to zem krēsla, jo pāris lidojuma stundas var kaut kā paciest šīs neērtības. Par spīti saspringtajai pozai izdodas nedaudz pagulēt.

Kad mostos, esam jau ielidojuši Latvijā. Pulksten 19:50 lidmašīna nosēžas lidostā “Rīga”. Zemi vietām klāj sniegs. Tas ir mazliet savādi pēc 3 karstumā pavadītām nedēļām. Autobuss mūs aizvizina līdz ieejai, tur sagaidām savu bagāžu (cik jauki, ka visiem viss ir) un, ejot uzgaidāmajā zālē, satiekam pirmos sagaidītājus. Vēl beidzamā kopbilde un pa grupiņām izklīstam pa mājām.

Ceļojums ir beidzies. Lai dzīvo ceļojums!

Diena Džakartā

  By | |
Leave a comment

18.marts.

No rīta vieglas brokastis mājīgajā hostelī, koferi salikti pacēlājā, kas kalpos arī kā mūsu bagāžas glabātuve, tad arī jau mūsu izsauktie takši ir klāt. Dodamies uz nacionālo neatkarības pieminekli. Piebraucam pie liela parka, kur izkāpjam. Piemineklis ir parka centrā. Parka teritorija ir ļoti liela. Viss ir tīrs, sakopts. Džakartas iedzīvotājiem šī ir iemīļota sporta aktivitāšu vieta. Esam sasnieguši pieminekli. Ar ātrgaitas liftu dodamies uz 115 metrus augstā torņa skatu laukumu. Paveras fantastiska pilsētas panorāma. Parku ietver skaisti debesskrāpji. No augšas viss ir tik tīrs, skaists un gaumīgs. Pēc tam dodamies uz vēstures muzeju, kas atrodas 3 metrus zem pieminekļa. Muzeja ekspozīcija ir izvietota pa apli. Kopā ir 51 diorāma, kurās ir atspoguļota visa Indonēzijas vēsture. Iespaidīgi. Indonēzijas vēsture tāpat kā daudzu tautu vēsture ir dramatiska.

Vakarā sākas mūsu mājupceļš, bet vēl mums ir laiks- puse dienas. Esam nolēmuši doties uz Zoo, jo gribas redzēt tos primātus un putnus, kurus neredzējām brīvā dabā. Uz Zoo braucam ar takšiem. Tā ir ērtāk, un zināmā mērā neliela pilsētas ekskursija. Zoo ir neiedomājami lētas biļetes. Zoo katrs izklīstam pie saviem interešu objektiem. Ilgonis meklē varānu, kuru neredzēja uz salas, Agnese – tarsiju, Andra – gorillu. Mēs ar Vitoldu priecājamies par orangutāniem. Cik viņi saprātīgi! Kā viņi māk ar mums komunicēt, kā parādīt sevi. Diemžēl Agnesei jādodas prom ātrāk un tarsijus neredzējušai, jo viņas lidmašīna atiet agrāk, bet Ķelnē atkal būsim kopā.

Pēc stundas arī mēs pārējie, vairāk vai mazāk apmierināti, atstājam Zoo. Ar taksi pēc mantām uz hosteli, tad uz lidostu. Taksī pavadām 3 stundas, kā nekā 9 miljonu pilsēta. Redzam pilsētas neglancēto pusi, daudzi savu dzīvi pavada nožēlojami. Pie lidostas neiedomājams sastrēgums. Tad mēs pamanām kaut ko interesantu- ik pa gabalam stāv puiši ar močiem, kas ir gatavi tos ceļotājus, kuri kavē savu reisu sastrēgumu dēļ, nogādāt ar moci, bagāžu ieskaitot. Moči šeit spēj izlīst caur adatas aci.

Beidzot esam lidostā. Pārģērbjamies. Neiztērētie rūpiju miljoni samainīti pret nožēlojamiem eiro. Esam turku lidmašīnā, kur mūs gaida vīns un bagātīgas vakariņas. Uz redzēšanos Indonēzija! Bija jauki kaut nedaudz tevi iepazīt.

Uz Džakartu

  By | |
Leave a comment

17. marts

Ceļamies viesnīcā Miko Makašarā. Deviņos [sarunātas] brokastis, bet pirms tam Agnese, Andra , Imants un Rūdolfs ar taksi dodas uz pastu. Pēc brokastīm pieci no mums dodas uz tirgu, kur radām fotografēšanās svētkus vietējiem. Visi atgriežamies viesnīcā un ar busiņu dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Džakartu, kur arī veiksmigi nosēžamies. Ar trim taksometriem Blue Bird nokļūstam visai jaukā naktsmītnē The Packer Lodge. Te ir komfortablas guļvietas katram savā nišā. Dušas un tualetes darbojas pat bez ķipīšiem. Var dabūt alu, ko steidzam izmantot. Omulīgi pasēžam, šo to uzēdot. Vakarā vēl daži no mums atrod sevī spēku pastaigai pa pilsētu, aizejot uz holandiešu laukumu. Ap to ir gājēju ielas ar diezgan dzīvu nakts tirdzniecību. Ieejam smalkā restorānā ar dzīvo mūziku, kur mums laipni izrāda visas telpas, bet pēc visa tā mēs atkal atkal dodamies ielās. Tā kā šeit ir galvaspilsēta, tad vietējie vairs neizrāda vēlēšanos ar mums fotografēties. Esam izsisti no ierastā. Pēc 11 vakarā atgriežamies un izklīstam pa saviem plauktiņiem. Mūsu istabā tie ir divos stāvos – 8 gab. Ir daudz ērtak nekā daudzviet citur. Saldi iemiegam pēc šīs piesātinātās dienas.

Garais un līkumainais atpakaļceļš

  By | |
Leave a comment

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.

Tāltālā Ampanas karaļvalsts

  By | |
Leave a comment

14.marts

Rīts saules un šņurkulēšanas nogurdinātajiem atpūtniekiem sākas neierasti agri. Pirmā grupa ceļas un brokasto 7:00. Tad kapteinis ar laivu pa rāmo jūru aizvizina viņus uz ostu Wakai. Otrā grupa, kurā esam arī mēs, savus brokastu rīsus saņem 8:00 un gaida kapteini ar laivu, lai nokļūtu uz ostu no kuras ātrlaiva visus nogādātu uz Ampanu. Pēkšņi saceļas spēcīgs vējš, jūra sāk bangot, palmas purinās vējā, namiņos puķainie aizkari plivinās kā karogi. Mūsu laiva stipri kavējas, beidzot to ieraugam šūpojamies viļņos. Nez kāpēc laiva lielā ātrumā pabrauc garām mūsu līcītim. Izrādās, lielo viļņu dēļ nav iespējams piebraukt pie krasta, tāpēc laiva tiek aizvesta uz klusu līcīti ciema pusē aiz raga. Kapteinis atsakās mūs vest uz ostu tādā vētrā, jo viļņi var sabojāt laivu. Sākam nervozēt, jo jāpagūst laikā uz ātrlaivu, kas aizvedīs mūs uz Ampanu pie mašīnām. Esam gatavi piesolīt kapteinim papildus samaksu 100’000 rūpijas, tas viņu noteikti iedvesmos varoņdarbiem. Atvadāmies no saimnieces, kas visas četras dienas mūs garšīgi ēdināja. Arī kapteinis aizsteidzas atvadīties no sievas un drošībai ceļā paņem līdzi arī znotu. Katalonietim Antonio, kas paliek uz salas, lūdzam skaitīt lūgšanas, lai mēs laimīgi nonākam galā. Visu laiku baiļojoties, ka nepaspēsim laikā uz ātrlaivu, braucam pa putojošo jūru. Liekas, ka nekādi nevaram attālināties no mūsu viesmīlīgās saliņas. Motors klusām pukšķina un lēnām velk mūs pāri viļņiem uz priekšu. Tuvojoties ostai, viļņi norimst, un tā kā brauciens tālāk ir pa vējam, tad saprotam, ka nonāksim galā laicīgi – precīzi 10:00.

Taču nonākuši ostā, uzzinām, ka ātrlaiva kavējas vētras dēļ. Sakas nīkšana ostas ēkā. Izstaigājam vietējos veikalus, tirdziņu. Fotografējam kazas, gaiļus, suņus un pārdošanai izliktās zivis. Ināra iegādājas košu, puķainu kleitiņu. Nu viņa jūtas kā skaistākā meitene ciemā. Daži vētru pārdzīvojušie vietējā viesnīciņā tiek pie auksta Bintanga alus un uz brīdi sajūt nelielus laimes uzplūdus. Pusdienām iepērkam vārītas, siltas oliņas. Uzzinām, ka vētras dēļ ātrlaiva šodien vispār nebūs. Esam iestrēguši salās. Daži laipni vietējie piedāvā mums sarunāt laivu tepat uz vietas. Sākas tirgošanās par maksu. Par milzu cenu (3,5 milj. rūpiju par laivu) mūs piedāvā aizvest divās laivās, no kurām viena būtu ļoti lēna. Tad, pēc Agneses izbrauciena ar vietējo ierēdni uz moča, uzrodas cits labāks variants – piedāvājums aizvest mūs par nedaudz zemāku cenu, un visus ar vienu laivu. Tikai tas notiks daudz lēnāk, līdzīgi kā ar prāmi. Saprotam ka būs jārēķinās ar kādām 4 stundām. Laivā tiek uzņemti vēl 6 citi ārzemju tūristi.

Dodamies ceļā 13:05. Kā vēlāk nāksies secināt, ceļā 4 stundu vietā pavadīsim 6 stundas ar uzviju. Ilgu laiku pat šķiet, ka kuģis vairāk piedūc mums ausis, nevis virzās uz priekšu. Ainava starp salām paliek nemainīga stundām ilgi. Nekādus viļņus jūrā gan nemanām, tāpēc nav saprotams kāpēc ātrlaiva nobijās braukt. Guļam krustām šķērsām uz dēļu grīdas. Rodas asociācija ar Sīrijas bēgļiem laivās, kas šķērso Vidusjūru. Visu ceļu knosāmies, mainām pozas. Kaut kur spiež tā vai tā. Drusku uzspēlējam “klāja spēli” – “No, thanks” – jo, ja nav galda, to par galda spēli īsti saukt nevaram. Motora rūkoņā kliedējam laiku arī ar spēli – Klusais telefons -, kurā viens otram uz riņķi ausī iečukstam Ilgonim labi zināmos Latvijas Universitātes 8 muzeju nosaukumus. Pie Ilgoņa atgriežas un pāri paliek tikai 3 muzeji – Vēstures, Okeanogrāfijas un Literatūras, no kuriem reāli eksistē tikai pirmais. Vēl guļot uz muguras nedaudz pavicinām kājas un rokas, taču tālāk tāpat turpinām atrasties horizontālā stāvoklī, laivas motora apdullināti un stīvi. Uzpeld jauna asociācija ar multeni par Šreku, kad Šreks ar savu sirdsmīļo Fionu un Ēzelīti sēdēja ratos un brauca pie princeses Fionas vecākiem uz Tāltālo karaļvalsti. Ēzelītis galīgi nogarlaikojies ik pēc minūtes jautāja – Vai esam jau klāt! – Šreks piekusa viņam atbildēt un uzsauca Ēzelītim – Turi muti! – Nedaudz paklusējis Ēzelītis atrada citu izklaidi. Piepūta muti un ik pa laikam skaļi paukšķināja pie pašas Šreka auss. Mēs arī kā tādi Ēzelīši visu laiku dīdījāmies tāltālajā ceļā uz Ampanu un paši sev klusāk vai skaļāk jautājām – Vai esam jau klāt! – Gan jau kāds pa starpu arī kaitinošos paukšķus ar muti taisīja, vienīgi laivas motors bija skaļāks un neviens nedzirdēja.

Visbeidzot jau pilnīgā tumsā (ap 19:30) piestājam tāltālās Ampanas krastos (60 km no Wakai) tajā pašā vietā kur atstājām mašīnas. Ar lielu prieku atgūstam arī savu salaboto mašīnu – pelēcīti. Sapildām benzīnu, iepērkamies un dodamies līkumotajā ceļā caur Poso uz mums jau zināmo viesnīcu Victory Tentenā. Tur 1:00 naktī mūs laipni sagaida un izgulda 4 istabiņās pa 3 cilvēkiem katrā. Beidzot ir arī silta duša, kā arī pietiekoši daudz laika, ko pavadīt miegā. No augšas kāds dod norādi, ka brokastis būs rīt 7:30. Apguļoties liekas, ka esam vēl uz kuģa, jo apkārt viss nedaudz šūpojas. Kāds gultā klusiņām čukst – Vai esam jau klāt! –

Agneses piezīmes:
Ātrlaivas Hercules cena bija 150’000IDR no cilvēka, bet mēs dabūjām naudu atpakaļ, kad izrādījās, ka tā nebrauks. Sākotnēji mēs izvēlējāmies ātrlaivu jo prāmis no Wakai uz Ampanu pirmdienās nekursē, un mēs līdz otrdienai gaidīt nevarējām.

Laipno medūzu diena

  By | |
Leave a comment

12. marts

Esam jau iedzīvojušies Togianas salā un barakuda pusdienās vairs nav nekas neparasts. Daļa no mums uz Medūzu ezeru dosies šodien. Atšķirībā no otras grupas mūsu rīcībā jau ir viņu stāstītais un nojauta par to, kas mūs sagaida. Mums pievienosies Antons, katalonietis, kurš ieradās šorīt. Tādēļ pie brokastu galda tiek runāts par Baltijas ceļu un Katalonijas neatkarību. Dungojam “Saule, Pērkons, Daugava”. Liekas, ka Antons to atpazīst.

Dodamies ceļā. Laime absolūta, jo vēl ir rīta svaigums. Braucam garām diviem ciematiem. Mājas būvētas uz pāļiem, starp tām un stāvo klinti ir tikai daži metri. Saldūdens nav. To uz ciematiem laivās ved no mūsu salas, jo uz tās ir avots. Pēc 30 minūšu brauciena sasniedzam Medūzu ezeru. Tas tiešām ir ezers, jo ar jūru nav savienots. Ļoti sen atpakaļ tas ir bijis jūras daļa, tādēļ ūdens tajā ir sāļš, bet tagad to papildina tikai lietus ūdens. No mūsu pavadones uzzinām, ka šādi ezeri pasaulē ir tikai divi – otrs kaut kur Amerikā.

Kad lecam ezerā, sajūta ir tāda, it kā būtu ielēcis zupas katlā, jo ūdens ir duļķains un šķiet gandrīz karsts. Medūzu ir patiešām daudz. Vērtējot pēc acumēra izskatās 3-5 eksemplāri katrā ūdens kubikmetrā. Medūzas visas ir no vienas sugas – acīmredzot arī asinsradinieces. To taustekļi ir gaišāk vai tumšāk rūsgani, bet virsa ir gandrīz caurspīdīga ar violetām svītrām. Mazākās ir ķiršogas lielumā, bet lielākās apmēram neliela arbūza izmērā. Visas medūzas neatkarīgi no izmēra ir ļoti miermīlīgas, tās varēja ņemt rokās un, ja vēlējās, tad arī saskaitīt taustekļus, ko Agnese arī izdarīja. Diemžēl, pietuvinot ūdens virsmai, viss krāšņums pazuda.

Tālāk dodamies uz brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltiņām, kur nav akmeņu un nekas netraucē nokļūt līdz koraļļiem. Šeit ūdens ir pilnīgi dzidrs, daudz zivju un pasakaini skaisti koraļli. No ūdens iznākam tikai tad, kad Irina mūs neatlaidīgi aicina. Mājupceļā uzlīst neliels lietiņš. Ai, kā gribētos lielāku!

Pusdienās pa visiem notiesājam vēl vienu barakudu. Apetīte visiem tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pēc pusdienām snaužam šūpuļtīklos. Pēc īsas atpūtas laivā sakāpj otra grupa un dodas uz salu, kur ir īpaši liela koraļļu dažādība. Atgriežas īsi pirms saules rieta sajūsmināti, ka neko tamlīdzīgu nav iepriekš redzējuši. Galvenais notikums – Vitolds appeldējis apkārt visai salai! Mēs pārējie ar nepacietību gaidīsim rītu, lai to visu ieraudzītu savām acīm.

Bezrūpības diena

  By | |
Leave a comment

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Gaišā diena pēc Lielā Aptumsuma

  By | |
Leave a comment

10. marts

Liekas, ka pēc Lielā Aptumsuma, mašīnas ķibeles un nakts brauciena divās kompaktās komandās pa 6 cilvēkiem, viss iespējamais Indonēzijā ir piepildīts. Taču, nē. vēl piedzīvojumi nav galā, tie nebeigsies, vēl mehāniķis no Luwukas palīgā ies.

Pēc visa tā no rīta atmostamies Ampanas prāmja piestātnē, kur nu kurais – daži mašīnās, citi prāmja uzgaidāmajā telpā uz soliem. Kā tādi roņi. Stacijā uz grīdas skudras notiesā beigto prusaku atliekas. Tualete, kā jau pienākas publiskā vietā, diezgan ,,krimināla”. Dzied gaiļi, pie prāmja piestātnes ēstuvītēm suņi trenkā vistas. Brokastīs mums vakardienas tirgū iegādātie avokado – lieli, tumši, gatavi un garšīgi. Vietējā kafetērijā pasūtītajai tējai cukurs piebērts bagātīgi, padzerties no tādas grūti, vairāk atgādina sīrupu. Taču siltums un savs prieks no tā tiek. Iegādājamies 12 prāmja biļetes no Ampana uz Wakai, katru par 58000 rūpijām. Mašīnas atstājam piestātnē, lai gaida mūsu atgriešanos no mazajām salām.

Iekārtojamies uz prāmja ekonomiskajā klasē, cits krēslos, citi uz īpaši iekārtotām guļamlāviņām. Nospriežam, ka 80 % indonēziešu smēķē, jo visur jūtama dūmu smaka. Savukārt biznesa klasē kondicionieris, sajūta kā ledusskapī. Mums kā viesiem tiek veltītas karaoke dziesmiņas. Visas dziesmas kā šlāgeri – melodiskas un vienveidīgas. Nopriecājamies par prāmja kafetērijā pamanītajām Bintang (indonēziešu vārds – zvaigzne) alus bundžām ledusskapī. Ūdenī peld nezināmas garas zivis, redzami vairāki sudrabainu mazu zivtiņu bari. Reizēm aizlido pa kādai lidojošai zivij, ko iztraucējis kuģa korpuss. Visi pamatīgu ceļa gabalu noguļ, lai atjaunotu nakts braucienā ,,izsvīstos” miega resursus.

Pēc četru stundu brauciena pie horizonta ieraugām salas. Izkāpjot no prāmja nonākam pamatīgā svelmē, mūs sagaida saimniece Irina, sadala mūs pa divām laivām un aizved uz pasakainu paradīzes stūrīti uz Togean salas. Palmas, baltas smiltiņas, mazas mājiņas uz pāļiem, šūpuļtīkli, silta jūra. Notiek iesildīšanās šņurkulēšanā (angliski – snorkeling). Brīnišķīgi gardas vakariņas ar zivīm, rīsiem, augļiem, iepriekšējā vakarā iegādāto palmu vīnu. Iepazīstamies ar 4 somiem un nodziedam dažas dziesmas (Ai Sulavesi stūru stūriem, Maza zaļa vardīte, Andersa solo par vardītēm zviedru valodā un vēl dažas mīļas latviešu dziesmas).

Pēc vakariņām notiek improvizēta diskotēka pludmalē spīdošā planktona gaismā. Pēkšņi ap 20:30 noplīst ģenerators. Pilnīgā laimībā dodamies gulēt. Nav gaismas, nav televizora, nevar uzlādēt elektroniku. Nekas netraucē mūsu maigo miegu, ne mājiņās, ne teltīs, ne guļamtīklos. Vienīgi kucīte Lakija čiepj izkarinātās slapjās drēbes (īpaši Rūdolfa) un pie palmas stumbra tās cītīgi zelē. Tiek atrasti un fotosesijā iesaistīti daži lielāki krabji. Klusītēm ieaijā un sisina cikādes. Mūsu nometnē un Indonēzijā viss mierīgi.

Agnese’s notes:
Prāmi sauc Tuna Tomini un tas kursē vairākas reizes nedēļā no ostas austrumos no Ampanas.
Daži no mums uz prāmja paņēma matračus gulēšanai no biznesa klases. Liekas, ka ar to viss kārtībā, taču jāsamaksā 10’000IDR par “īri”. Ja vēlies gulēt, tas noteikti ir to vērts!
Sunset Beach elektrību ieslēdz ap saulrieta laiku 6os vakarā un izslēdz ap 11 vakarā.
Laivā 12 cilvēki plus kapteinis un Irina ir par daudz, tādēļ mums vajadzēja sadalīties.