Tāltālā Ampanas karaļvalsts

14.marts

Rīts saules un šņurkulēšanas nogurdinātajiem atpūtniekiem sākas neierasti agri. Pirmā grupa ceļas un brokasto 7:00. Tad kapteinis ar laivu pa rāmo jūru aizvizina viņus uz ostu Wakai. Otrā grupa, kurā esam arī mēs, savus brokastu rīsus saņem 8:00 un gaida kapteini ar laivu, lai nokļūtu uz ostu no kuras ātrlaiva visus nogādātu uz Ampanu. Pēkšņi saceļas spēcīgs vējš, jūra sāk bangot, palmas purinās vējā, namiņos puķainie aizkari plivinās kā karogi. Mūsu laiva stipri kavējas, beidzot to ieraugam šūpojamies viļņos. Nez kāpēc laiva lielā ātrumā pabrauc garām mūsu līcītim. Izrādās, lielo viļņu dēļ nav iespējams piebraukt pie krasta, tāpēc laiva tiek aizvesta uz klusu līcīti ciema pusē aiz raga. Kapteinis atsakās mūs vest uz ostu tādā vētrā, jo viļņi var sabojāt laivu. Sākam nervozēt, jo jāpagūst laikā uz ātrlaivu, kas aizvedīs mūs uz Ampanu pie mašīnām. Esam gatavi piesolīt kapteinim papildus samaksu 100’000 rūpijas, tas viņu noteikti iedvesmos varoņdarbiem. Atvadāmies no saimnieces, kas visas četras dienas mūs garšīgi ēdināja. Arī kapteinis aizsteidzas atvadīties no sievas un drošībai ceļā paņem līdzi arī znotu. Katalonietim Antonio, kas paliek uz salas, lūdzam skaitīt lūgšanas, lai mēs laimīgi nonākam galā. Visu laiku baiļojoties, ka nepaspēsim laikā uz ātrlaivu, braucam pa putojošo jūru. Liekas, ka nekādi nevaram attālināties no mūsu viesmīlīgās saliņas. Motors klusām pukšķina un lēnām velk mūs pāri viļņiem uz priekšu. Tuvojoties ostai, viļņi norimst, un tā kā brauciens tālāk ir pa vējam, tad saprotam, ka nonāksim galā laicīgi – precīzi 10:00.

Taču nonākuši ostā, uzzinām, ka ātrlaiva kavējas vētras dēļ. Sakas nīkšana ostas ēkā. Izstaigājam vietējos veikalus, tirdziņu. Fotografējam kazas, gaiļus, suņus un pārdošanai izliktās zivis. Ināra iegādājas košu, puķainu kleitiņu. Nu viņa jūtas kā skaistākā meitene ciemā. Daži vētru pārdzīvojušie vietējā viesnīciņā tiek pie auksta Bintanga alus un uz brīdi sajūt nelielus laimes uzplūdus. Pusdienām iepērkam vārītas, siltas oliņas. Uzzinām, ka vētras dēļ ātrlaiva šodien vispār nebūs. Esam iestrēguši salās. Daži laipni vietējie piedāvā mums sarunāt laivu tepat uz vietas. Sākas tirgošanās par maksu. Par milzu cenu (3,5 milj. rūpiju par laivu) mūs piedāvā aizvest divās laivās, no kurām viena būtu ļoti lēna. Tad, pēc Agneses izbrauciena ar vietējo ierēdni uz moča, uzrodas cits labāks variants – piedāvājums aizvest mūs par nedaudz zemāku cenu, un visus ar vienu laivu. Tikai tas notiks daudz lēnāk, līdzīgi kā ar prāmi. Saprotam ka būs jārēķinās ar kādām 4 stundām. Laivā tiek uzņemti vēl 6 citi ārzemju tūristi.

Dodamies ceļā 13:05. Kā vēlāk nāksies secināt, ceļā 4 stundu vietā pavadīsim 6 stundas ar uzviju. Ilgu laiku pat šķiet, ka kuģis vairāk piedūc mums ausis, nevis virzās uz priekšu. Ainava starp salām paliek nemainīga stundām ilgi. Nekādus viļņus jūrā gan nemanām, tāpēc nav saprotams kāpēc ātrlaiva nobijās braukt. Guļam krustām šķērsām uz dēļu grīdas. Rodas asociācija ar Sīrijas bēgļiem laivās, kas šķērso Vidusjūru. Visu ceļu knosāmies, mainām pozas. Kaut kur spiež tā vai tā. Drusku uzspēlējam “klāja spēli” – “No, thanks” – jo, ja nav galda, to par galda spēli īsti saukt nevaram. Motora rūkoņā kliedējam laiku arī ar spēli – Klusais telefons -, kurā viens otram uz riņķi ausī iečukstam Ilgonim labi zināmos Latvijas Universitātes 8 muzeju nosaukumus. Pie Ilgoņa atgriežas un pāri paliek tikai 3 muzeji – Vēstures, Okeanogrāfijas un Literatūras, no kuriem reāli eksistē tikai pirmais. Vēl guļot uz muguras nedaudz pavicinām kājas un rokas, taču tālāk tāpat turpinām atrasties horizontālā stāvoklī, laivas motora apdullināti un stīvi. Uzpeld jauna asociācija ar multeni par Šreku, kad Šreks ar savu sirdsmīļo Fionu un Ēzelīti sēdēja ratos un brauca pie princeses Fionas vecākiem uz Tāltālo karaļvalsti. Ēzelītis galīgi nogarlaikojies ik pēc minūtes jautāja – Vai esam jau klāt! – Šreks piekusa viņam atbildēt un uzsauca Ēzelītim – Turi muti! – Nedaudz paklusējis Ēzelītis atrada citu izklaidi. Piepūta muti un ik pa laikam skaļi paukšķināja pie pašas Šreka auss. Mēs arī kā tādi Ēzelīši visu laiku dīdījāmies tāltālajā ceļā uz Ampanu un paši sev klusāk vai skaļāk jautājām – Vai esam jau klāt! – Gan jau kāds pa starpu arī kaitinošos paukšķus ar muti taisīja, vienīgi laivas motors bija skaļāks un neviens nedzirdēja.

Visbeidzot jau pilnīgā tumsā (ap 19:30) piestājam tāltālās Ampanas krastos (60 km no Wakai) tajā pašā vietā kur atstājām mašīnas. Ar lielu prieku atgūstam arī savu salaboto mašīnu – pelēcīti. Sapildām benzīnu, iepērkamies un dodamies līkumotajā ceļā caur Poso uz mums jau zināmo viesnīcu Victory Tentenā. Tur 1:00 naktī mūs laipni sagaida un izgulda 4 istabiņās pa 3 cilvēkiem katrā. Beidzot ir arī silta duša, kā arī pietiekoši daudz laika, ko pavadīt miegā. No augšas kāds dod norādi, ka brokastis būs rīt 7:30. Apguļoties liekas, ka esam vēl uz kuģa, jo apkārt viss nedaudz šūpojas. Kāds gultā klusiņām čukst – Vai esam jau klāt! –

Agneses piezīmes:
Ātrlaivas Hercules cena bija 150’000IDR no cilvēka, bet mēs dabūjām naudu atpakaļ, kad izrādījās, ka tā nebrauks. Sākotnēji mēs izvēlējāmies ātrlaivu jo prāmis no Wakai uz Ampanu pirmdienās nekursē, un mēs līdz otrdienai gaidīt nevarējām.

Laipno medūzu diena

12. marts

Esam jau iedzīvojušies Togianas salā un barakuda pusdienās vairs nav nekas neparasts. Daļa no mums uz Medūzu ezeru dosies šodien. Atšķirībā no otras grupas mūsu rīcībā jau ir viņu stāstītais un nojauta par to, kas mūs sagaida. Mums pievienosies Antons, katalonietis, kurš ieradās šorīt. Tādēļ pie brokastu galda tiek runāts par Baltijas ceļu un Katalonijas neatkarību. Dungojam “Saule, Pērkons, Daugava”. Liekas, ka Antons to atpazīst.

Dodamies ceļā. Laime absolūta, jo vēl ir rīta svaigums. Braucam garām diviem ciematiem. Mājas būvētas uz pāļiem, starp tām un stāvo klinti ir tikai daži metri. Saldūdens nav. To uz ciematiem laivās ved no mūsu salas, jo uz tās ir avots. Pēc 30 minūšu brauciena sasniedzam Medūzu ezeru. Tas tiešām ir ezers, jo ar jūru nav savienots. Ļoti sen atpakaļ tas ir bijis jūras daļa, tādēļ ūdens tajā ir sāļš, bet tagad to papildina tikai lietus ūdens. No mūsu pavadones uzzinām, ka šādi ezeri pasaulē ir tikai divi – otrs kaut kur Amerikā.

Kad lecam ezerā, sajūta ir tāda, it kā būtu ielēcis zupas katlā, jo ūdens ir duļķains un šķiet gandrīz karsts. Medūzu ir patiešām daudz. Vērtējot pēc acumēra izskatās 3-5 eksemplāri katrā ūdens kubikmetrā. Medūzas visas ir no vienas sugas – acīmredzot arī asinsradinieces. To taustekļi ir gaišāk vai tumšāk rūsgani, bet virsa ir gandrīz caurspīdīga ar violetām svītrām. Mazākās ir ķiršogas lielumā, bet lielākās apmēram neliela arbūza izmērā. Visas medūzas neatkarīgi no izmēra ir ļoti miermīlīgas, tās varēja ņemt rokās un, ja vēlējās, tad arī saskaitīt taustekļus, ko Agnese arī izdarīja. Diemžēl, pietuvinot ūdens virsmai, viss krāšņums pazuda.

Tālāk dodamies uz brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltiņām, kur nav akmeņu un nekas netraucē nokļūt līdz koraļļiem. Šeit ūdens ir pilnīgi dzidrs, daudz zivju un pasakaini skaisti koraļli. No ūdens iznākam tikai tad, kad Irina mūs neatlaidīgi aicina. Mājupceļā uzlīst neliels lietiņš. Ai, kā gribētos lielāku!

Pusdienās pa visiem notiesājam vēl vienu barakudu. Apetīte visiem tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pēc pusdienām snaužam šūpuļtīklos. Pēc īsas atpūtas laivā sakāpj otra grupa un dodas uz salu, kur ir īpaši liela koraļļu dažādība. Atgriežas īsi pirms saules rieta sajūsmināti, ka neko tamlīdzīgu nav iepriekš redzējuši. Galvenais notikums – Vitolds appeldējis apkārt visai salai! Mēs pārējie ar nepacietību gaidīsim rītu, lai to visu ieraudzītu savām acīm.

Bezrūpības diena

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.