Tag Archives: airport

Pēdējā diena

  By | |
Leave a comment

19. marts

Lidmašīnā gulēt nav dikti ērti, bet vajag. Kaut kā izdodas miegam atvēlēt apmēram 5 stundas, tomēr, kad līdz lidojuma mērķim atliek 4 stundas, aizmigt vairs nekādi neizdodas un ir jāskatās filmas. Pēc kāda laika salonā ieslēdzas gaisma. Tā ir zīme, ka drīz gaidāmas arī brokastis. Stambulā piezemējamies 5:50 no rīta. Kādu brīdi nākas pavadīt drošības kontrolē, kur Vitoldam nākas šķirties no salokāmā kabatas naža, kas bijis atstāts rokas bagāžā. Mums atliek nepilnas 3 stundas līdz nākamajam lidojumam, ko katrs pavada, izklaidējoties lidostas izlidošanas zonā. Cik nu tur iespējams “izklaidēties”. Iekāpšana lidmašīnā tiek izziņota jau stundu pirms izlidošanas. Tiekamies pie izejas, kur ārpusē mūs sasēdina autobusā un aizvizina līdz lidmašīnai. Ir vēsi. Manas drēbes ceļo bagāžas koferī, tāpēc joprojām iztieku ar t-kreklu, šortiem un sandalēm.

Ap 11 jau esam Ķelnes lidostā. Beidzot ieraugām arī savu bagāžu. Nevienam nekas nav pazudis. Tagad var arī uzvilkt Eiropas klimatam piemērotākus apģērba gabalus. Lai atbrīvotos no bagāžas koferiem, dodamies uz Ryanair check-in galdu. Milzu rinda, bet neviena, kas to apkalpotu. Pēc kāda brīža rinda tomēr sāk virzīties uz priekšu. Mēs tikmēr menedžējam koferu svaru, lai tas atbilstu pieļaujamiem ierobežojumiem. Izdodas. Nododu savu koferi un tad skrienu pie blakus galdiņa, jo visu lidotāju iekāpšanas kartes ir manā telefonā. Tomēr tā nav problēma un viss tiek ātri nokārtots. Kāds ir atradis piemērotu vietu, kur pavadīt laiku un ap pulksten 13 mēs pārceļamies uz blakus termināļa ēkā esošo kafejnīcu S-bahn.

Pēc kāda laika saņemu SMS no Agneses (viņa uz Vāciju devās atsevišķi, ar citu reisu): “Kur esat?” Atbildu tikpat “loģiski”: “Blakus terminālī, notiek ēšana”. Neskatoties uz to, viņa mūs atrod. Kafejnīcā pavadām vēl kādu stundu un tad dodamies nodot Agneses bagāžu un uz kārtējo drošības kontroli pirms pēdējā šodienas lidojuma. Vācieši ir varen cītīgi un izkrata pamatīgi. Viņus interesē gan maisiņi ar pārtiku, gan kastītes ar loriņiem (lādētāji, baterijas, skrūvgrieži utt.) Pēc savstarpējām konsultācijām ar kolēģiem man visu atdod un ļauj ņemt līdzi. Danke schoen! Raksturīgi, ka Ryanair pasažieri jau sastājjušies garumgarā rindā uz iekāpšanu vēl krietnu laiku pirms tās uzsākšanas. Mums nav vēlmes stāvēt, tāpēc nogaidām, līdz lielākā daļa ir jau lidmašīnā. Tam ir savi mīnusi – nav vairs īsti vietas rokas bagāžai. Sastumju to zem krēsla, jo pāris lidojuma stundas var kaut kā paciest šīs neērtības. Par spīti saspringtajai pozai izdodas nedaudz pagulēt.

Kad mostos, esam jau ielidojuši Latvijā. Pulksten 19:50 lidmašīna nosēžas lidostā “Rīga”. Zemi vietām klāj sniegs. Tas ir mazliet savādi pēc 3 karstumā pavadītām nedēļām. Autobuss mūs aizvizina līdz ieejai, tur sagaidām savu bagāžu (cik jauki, ka visiem viss ir) un, ejot uzgaidāmajā zālē, satiekam pirmos sagaidītājus. Vēl beidzamā kopbilde un pa grupiņām izklīstam pa mājām.

Ceļojums ir beidzies. Lai dzīvo ceļojums!

Diena Džakartā

  By | |
Leave a comment

18.marts.

No rīta vieglas brokastis mājīgajā hostelī, koferi salikti pacēlājā, kas kalpos arī kā mūsu bagāžas glabātuve, tad arī jau mūsu izsauktie takši ir klāt. Dodamies uz nacionālo neatkarības pieminekli. Piebraucam pie liela parka, kur izkāpjam. Piemineklis ir parka centrā. Parka teritorija ir ļoti liela. Viss ir tīrs, sakopts. Džakartas iedzīvotājiem šī ir iemīļota sporta aktivitāšu vieta. Esam sasnieguši pieminekli. Ar ātrgaitas liftu dodamies uz 115 metrus augstā torņa skatu laukumu. Paveras fantastiska pilsētas panorāma. Parku ietver skaisti debesskrāpji. No augšas viss ir tik tīrs, skaists un gaumīgs. Pēc tam dodamies uz vēstures muzeju, kas atrodas 3 metrus zem pieminekļa. Muzeja ekspozīcija ir izvietota pa apli. Kopā ir 51 diorāma, kurās ir atspoguļota visa Indonēzijas vēsture. Iespaidīgi. Indonēzijas vēsture tāpat kā daudzu tautu vēsture ir dramatiska.

Vakarā sākas mūsu mājupceļš, bet vēl mums ir laiks- puse dienas. Esam nolēmuši doties uz Zoo, jo gribas redzēt tos primātus un putnus, kurus neredzējām brīvā dabā. Uz Zoo braucam ar takšiem. Tā ir ērtāk, un zināmā mērā neliela pilsētas ekskursija. Zoo ir neiedomājami lētas biļetes. Zoo katrs izklīstam pie saviem interešu objektiem. Ilgonis meklē varānu, kuru neredzēja uz salas, Agnese – tarsiju, Andra – gorillu. Mēs ar Vitoldu priecājamies par orangutāniem. Cik viņi saprātīgi! Kā viņi māk ar mums komunicēt, kā parādīt sevi. Diemžēl Agnesei jādodas prom ātrāk un tarsijus neredzējušai, jo viņas lidmašīna atiet agrāk, bet Ķelnē atkal būsim kopā.

Pēc stundas arī mēs pārējie, vairāk vai mazāk apmierināti, atstājam Zoo. Ar taksi pēc mantām uz hosteli, tad uz lidostu. Taksī pavadām 3 stundas, kā nekā 9 miljonu pilsēta. Redzam pilsētas neglancēto pusi, daudzi savu dzīvi pavada nožēlojami. Pie lidostas neiedomājams sastrēgums. Tad mēs pamanām kaut ko interesantu- ik pa gabalam stāv puiši ar močiem, kas ir gatavi tos ceļotājus, kuri kavē savu reisu sastrēgumu dēļ, nogādāt ar moci, bagāžu ieskaitot. Moči šeit spēj izlīst caur adatas aci.

Beidzot esam lidostā. Pārģērbjamies. Neiztērētie rūpiju miljoni samainīti pret nožēlojamiem eiro. Esam turku lidmašīnā, kur mūs gaida vīns un bagātīgas vakariņas. Uz redzēšanos Indonēzija! Bija jauki kaut nedaudz tevi iepazīt.

Pirmā pirts diena

  By | |
Leave a comment

29. februāris

Šodien pamosties jūtos jau mundrāks nekā vakar. Salonā apgaismojums vēl tumšs, visiem žalūzijas ciet, bet ja kāds/a pavirina, tad ir spoža gaisma pa salonu. Daudzi vēl guļ, bet daži nomodā. Paskatos filmas uz paneļa. Pēc laiciņa jau modina visus augšā, slēdzot iekšā salona gaismu. Pēc laika jau sāk piedāvāt brokastis. Brokastīs ir: omlete ar grauzdētu maizi divās šķēlēs, salātos tomāti ar mozarellas sieru, maizīte, sviests, saldajā turku jogurts, zapte un ūdens. Izpildīju imigranta lapiņu.

Beidzot pienācis nosēšanās laiks un forši nosēžamies, beidzot esam uz cietzemes. Ejot ārā no lidmašīnas pa tuneli, jau iesitas sutīgs karstumiņš. Pirmā pirts diena, jāsaka. Lidostas ēkā ir kondicionēts gaiss, tad ir patīkamāk. Sagaidām visus vienā vietā un tad visi kopīgi arī dodamies uz pasu kontroli, kur mums pasēs iespieda šādi: “IMMIGRATION INDONESIA VISA EXEMTION”. Man to iespieda blakus vēlēšanas zīmēm, Normundam iespieda bērnu lapā. Dodamies pēc bagāžas. Kādu laiku gaidām un sagaidām. Tad ārā uz lidostu, pēdējās skanēšanas, ne šķidrums, ne dators jāvelk ārā.

Izejam no lidostas un nokļūstam pirtī. Ārā jau ir tumšs palicis, jo te jau pēc 18:00 iestājas tumsa. Ir 27 grādi un sutīgi. Skatāmies autobusu uz pirmo termināli, viens gar degunu nobrauca un gaidām nākamo. Daudz dažādi autobusi piestāj, dažs labs vēl ripojot, cilvēki kāpj ārā vai iekšā transportā. Sagaidījām īsto par brīvu starp-termināļa autobusu un iekāpām iekšā. Saspiežamies aizmugurē ar visiem čemodāniem. Sākam braukt, pēc 100 metriem tas piestāja, un tur pamanījām, ka stāv Agnese, ar ko sarunājām satikties lidostā.

Veiksmīgi visi kopā aizbraucam uz pirmo termināli. Ejam iekšā un cauri kontrolei, neko ārā nevelkot. Te viņiem nerūp nemaz, vai dators un šķidrums ir atsevišķi izņemts. Pamanām palielu prusaku skraidām pie reģistrēšanās letes. Sareģistrējam un nododam bagāžu. Tad visi dodamies uz lidmašīnu cauri lielai dekoratīvai arkai, kas ved uz augšu un šķērsojot tiltu bez logiem ar jumtu un dārzs apakšā. Telpās ir patīkami vēsi, jo visās malās ir ventilācija, kas nāk no grīdas. Savācamies visi vienā vietā, kur vairāk brīvo sēžamvietu un gaidām savu lidmašīnu, kas paredzēta 21:45. Pienāk norādītais laiks un dodamies uz vārtiem. Skatāmies, ka nekas īsti nenotiekas, bet durvis vaļā. Dodamies tālāk, bet izrādījās, ka tā vēl nav pieejama, un lidostas darbinieks skrēja pakaļ, lai vestu atpakaļ. Teica, ka pēc pusstundas būs. Tad visi gaidām. Ievērojam, ka uz ekrāna arī pārliek laiku par 20 minūtēm, pēc laika pazūd no ekrāna. Prasām, kas noticies. Teica, ka kavēsies vēl par pusstundu. Secinājām, ka nevajag ticēt acīm, nevajag ticēt, ko saka, un ceram uz to labāko. Beidzot pienācis ilgi gaidītais aicinājums uz lidmašīnu, un kāpjam lejā un autobusā iekšā, kas aizved pie lidmašīnas.

Lidmašīna ir salīdzinoša jauna. Gaiss gan ir diezgan pavēss. Sasēžamies savās vietās. Iesnaudos uz mirkli un pamostos pēc brītiņa un secinu ka vēl joprojām uz skrejceļa, tad pēc brītiņa paceļamies. Pieslēdzos pie video likšanu kopā, ko sen vajadzēja izdarīt. Sāka dalīt visiem papīra maisiņu. Maisiņā bija bulciņa un glāze ūdens. Beidzot nokļūstam galā un kāpjam ārā, un ne mazāk karsti sutīgs gaiss mūs sagaida arī šeit. Tiekam pie bagāžas letes un gaidām savu bagāžu, tie nāk lēni un nesteidzīgi. Pēc dažu citu mantu rotēšanas ceturto reizi, sākas parādīties mūsu pirmās bagāžas un drīzumā arī sagaidām pārējās. Visi sagaidījuši un grasāmies iet ārā, bet pa ceļam mūs aptur, lai pārbaudītu, vai esam paņēmuši pareizās bagāžas, un tad tikai palaida tālāk. Dodamies tālāk un pie izejas ir takšu pasūtīšanas sistēma un paņemam pēc nejaušības principa 3 takšus. Izejot ārā, tur jau sagaida bars cilvēku, kuri sauc, lai ietu uz viņu taksi. Sākam uzzināt cenas un kaulēties. Beigās vienojamies, ka salienam divos takšos un katrs taksis izmaksās 150000 rūpijas. Saspiežam bagāžas un paši ar’ saspiežamies taksī, kā nekā 11 cilvēki. Izbraucam uz ceļa un drīz piestāja pie posteņu, kur jāmaksā 3500 rūpijas par maksas ceļiem vieglajām mašīnām. Pēc kāda laiciņa tuvojamies viesnīcai braucot pa Eiropas paskata graustu rajoniem un drīz vien starp tiem ieraugam mūsu viesnīcu, kura izceļas smuki no apkārtnes. Laipni mūs sagaida nakts vidū un iedod mums numuru un sadalāmies pa istabām. Viesnīca ir moderna un smuka. Istabā ir kondicionieris, ko ātri vien saslēdzām un gājām dušā un dodamies gulēt. Arlabunakti.

Agneses piezīmes:
Uz Makassaru lidojām ar Sriwijaya lidkompāniju, turpatpakaļ biļete apmēram 100Eur.
Džakartas lidostas otrajā terminālī ir daudz naudas maiņas punktu – tajos, kas tuvāk izejām, kurss ir sliktāks. Pirmajā terminālī, no kurienes lido liela daļa vietējo reisu naudas maiņas punktu neesot vispār.
Makassaras lidostā ielidojām naktī ar vienu no pēdējiem reisiem, iespējas izmainīt naudu nebija nekādas, labi, ka priekš takšiem samainījām Džakartas lidostā.

Atvadu, tikšanās, zaļās zāles un sarkanā alus diena

  By | |
1 Comment

28. februāris.

Rīgas lidostā pirmie ierodas Ināra, Vitolds un Imants. Tad jau drīz arī Rūdolfs, Dace, Andra, Ilgonis un Gunita. Imantam Agnese ir uzticējusi grupas vadītāja pienākumus līdz Džakartai. Rīgā viņa pārziņā ir 8 ceļotāji. Vēl divi pievienosies pa ceļam. Galvenās rūpes ir sadalīt bagāžu tā, lai nevienam nebūtu vairāk kā 15,9 kg. Mūs izglābj Rūdolfs, kuram ir pustukša mugursoma. Visi ir nedaudz satraukti par Andras vārda dienas kūkām – kurš tās ēdīs. Par laimi tās ēdam mēs paši nevis muitas darbinieki.
Paceļamies virs saules apspīdētiem mākoņiem un pēc trim stundām nolaižamies Bergamo lidostā pie lietainās Milānas. Ar autobusu dodamies uz Milānas centru. Pa ceļam daži no mums ļoti priecājas par zaļo zāli gar autostrādes malām. Milānas centrā mums jāpārsēžas uz citu autobusu, lai nokļūtu Malpensas lidostā. Desmit minūšu laikā, kamēr sasniedzam pieturu, mums 20 reizes piedāvā nopirkt lietussargus. Milānā mums ir pievienojies Kārlis. Lidostā Ilgoņa priekšlikums par alus dzeršanu tiek atbalstīts simtprocentīgi. Testētās itāļu alus šķirnes ir Peroni Forte 8% (par detaļām jautāt Imantam) un Peroni Rosso, kurš ir brīnišķīgā sārtā krāsā un arīdzan smeķīgs. Turku lidmašīnā mūs labi baro un dzirdina, tā kā labi vien ir , ka esam mazliet iesildījušies. Lidojums paiet nemanot un ap pusnakti jau esam Stambulā, kur mums pievienojas Normunds.
Pirmā diena beigusies. Redzēsim, ko mums atnesīs nākamā!