Tag Archives: palm

Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

  By | |
Leave a comment

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.

(English) The day before the eclipse

  By | |
Leave a comment

March 8th

It is important to talk to the local people. In this way, last evening we have found out that our route goes through a road renovation zone. It is closed for cars between 8am and 12pm. This factor requires leaving the hotel early (we are staying in the hotel Waraswati in Pagimana).

As usual we wake up at 6am. The breakfast is not included in the hotel price but we get some rice with few pieces of chicken and traditional shrimp crisps. Even though there is no alternative, the food here is great. Tea or coffee is not served (we don’t specificaly insist on having it, so it may be possible to get it if asked).

We fear that it may be difficult to find petrol station further along out route, so we fill the tanks in Pagimana and continue our journey. Around 1 km to the south from a town called Salodik, there is a small park called ‘obyek wisata pilaweanto salodik’. When we arrive, there is nobody at the entrance, so we open the gates ourselves and enter the park. This recreational zone contains few waterfalls, canopies and pedestrian paths. It is poorly maintained and almost seems to be abandoned. The waterfalls are nice and some of the group members go for a dip beneath one of them. The park offers refreshment during the hot day, so it is worth visiting. When we leave two men are waiting for us at the entrance and ask for an entry fee – 2000 rupies (approx. 0.13eur) per person.
8th of March is known as women’s day and Ilgonis presents flowers to the ladies in our team.

As we plan to camp on the beach during the night, we continue our road without stops. We must arrange our camp before the nightfall – the sunset here is around 6pm. We manage to find a nice spot close to the town called Pangkalaseang in the east of the central Sulawesi. The beach is close to the main road, but we need to go a short distance through coconut palm plantation to reach it. This is an extremely beautiful place – white sand, blue ocean, clear sky. This is a tropical paradise. Few of us set-up tents, few arrange sleeping under the mosquito nets and one would sleep directly below the sky (mosquite repealent is required). We make a small fire place and set up a dinner ‘table’. We go to sleep early. Tomorrow is the most important day of our journey.

Agnese’s notes:
The road between Salodik and Pangkalaseang is not ideal but not too bad either. Potholes in places sometimes small, sometimes for several meters.
The Poh bay is beautiful, we snorkel for a bit just before turning north away from it. There are coralls here as well and very beautiful ones once you get through a small forest of sea-weed.
Don’t attempt to sleep on beach without a mosquito net. The mosquito repellent perhaps helps to fall asleep, but the sleep only lasts till a point when you wake up from something biting vigorously.

Skaisto skatu diena

  By | |
Leave a comment

4. marts

Tā kā nakšņojām augstu kalnos apmēram 1400 metrus virs jūras līmeņa, no rīta bija norunāts celties agri, lai redzētu saullēktu. Saulīti visā krāšņumā uzlecot neredzējām-šeit viņa tāda kautrīgi sākumā slēpās mākoņos. Bet celties bija vērts- skati fantastiski. Mākoņi zem mums, virs mums, mēs tikpat kā paradīzē. Jā, vakardienas mocības bija tā vērtas. Pa to laiku saimnieki bija sagatavojuši brokastis, katram divas plānās pankūkas ar banāniem.

Pēc brokastīm dodamies uz brīvdabas muzeju. Pabraucam mazu gabaliņu un es apstulbu, jo no kalna uz ieleju pavērās fantastisks skats. Tādu es iedomājos Indonēziju. Kalnu nogāzēs majestātiskas palmas, bet pašā lejā rīsu lauki kā mazi ielāpiņi lupatu deķī. Nobraucot kalna pakājē ieraudzījām, ka rīsu lauka malā ganās bifeļi. Viens zelta? Nē, tikai dubļos izvārtījies. Dubļi šeit tādi īpaši. Muzejā tās pašas mājiņas ar laivveida jumtiem, kuras raksturīgas toradju tautai. Muzejā mēs drīkstam šajās mājās ieiet. Liela staigāšana gan nesanāk, jo mūs ielenc tirgotājas. Katra cenšas mums pārdot savu preci. Jāsaka, ka viņas savu lietu pieprot un daļa no mums uz mājām aizbrauc bagātāki gan ar krellēm, gan lakatiem, gan bronzas bifeļiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Poso. Sulavesi salā lielākajā daļā viesnīcu nav iespējams normāli nomazgāties, arī mūsu viesu namā nebija iespēju. Daba šo trūkumu mums kompensēja ar strautiņu ceļa malā, kurā pa pliko nomazgājamies aiz aizslietņa. Pa ceļam piestājam pie palmu meža, tās ir dateļpalmas. Līdz Poso netikām, jo plkst. jau pāri desmitiem. Vēl pāris stundas ceļā pavadīt negribējās. Par laimi Tentenā viesnīcā ar lepnu nosaukumu “Viktorija” dabūjām naktsmājas. Viesnīca tiešām augstas klases- nav jāmazgājas no vanniņas ar ķipīti, var lietot pat siltu dušu. Ātri pagatavojam vakariņās mīļo ķīniešu roltonu un ejam gulēt. Mūsu trīsvietīgajā istabiņā guļam seši. 3 guļ uz matracīšiem. Rūdis uz matracīša zem mūsu gultas, bet viņš nesūdzas. Rūdis nekad nesūdzas, tikai mīļi smaida.

Agneses piezīmes:
Lejup no Batutumonga braucām pa ceļu austrumu pusē – ar pagriezienu netālu pirms Palawa ciematiņa, skatoties no Rantepao puses. Ja būtu šeit braukuši augšā, tad nebūtu nekādas problēmas, bet to jau mēs nezinājām.
Lai apskatītu Toradjiešu mājas apmeklējām Palawa ciematiņu netālu no Rantepao (ziemeļaustrumos). Ieejas maksa atkal 20’000 IDR no cilvēka.
Ceļš no Rantepao uz Tentenu lielākoties ļoti līkumains, iet pāri vairākiem kalniem, vieni serpentīni. Savukārt pēdējos apmēram 20km ceļu remonts, tāpēc braucām ļoti ilgi.
Viesnīcā Viktory jeb Victori (tel. 452-21841) pieejams arī bezmaksas wifi