Diena Džakartā

18.marts.

No rīta vieglas brokastis mājīgajā hostelī, koferi salikti pacēlājā, kas kalpos arī kā mūsu bagāžas glabātuve, tad arī jau mūsu izsauktie takši ir klāt. Dodamies uz nacionālo neatkarības pieminekli. Piebraucam pie liela parka, kur izkāpjam. Piemineklis ir parka centrā. Parka teritorija ir ļoti liela. Viss ir tīrs, sakopts. Džakartas iedzīvotājiem šī ir iemīļota sporta aktivitāšu vieta. Esam sasnieguši pieminekli. Ar ātrgaitas liftu dodamies uz 115 metrus augstā torņa skatu laukumu. Paveras fantastiska pilsētas panorāma. Parku ietver skaisti debesskrāpji. No augšas viss ir tik tīrs, skaists un gaumīgs. Pēc tam dodamies uz vēstures muzeju, kas atrodas 3 metrus zem pieminekļa. Muzeja ekspozīcija ir izvietota pa apli. Kopā ir 51 diorāma, kurās ir atspoguļota visa Indonēzijas vēsture. Iespaidīgi. Indonēzijas vēsture tāpat kā daudzu tautu vēsture ir dramatiska.

Vakarā sākas mūsu mājupceļš, bet vēl mums ir laiks- puse dienas. Esam nolēmuši doties uz Zoo, jo gribas redzēt tos primātus un putnus, kurus neredzējām brīvā dabā. Uz Zoo braucam ar takšiem. Tā ir ērtāk, un zināmā mērā neliela pilsētas ekskursija. Zoo ir neiedomājami lētas biļetes. Zoo katrs izklīstam pie saviem interešu objektiem. Ilgonis meklē varānu, kuru neredzēja uz salas, Agnese – tarsiju, Andra – gorillu. Mēs ar Vitoldu priecājamies par orangutāniem. Cik viņi saprātīgi! Kā viņi māk ar mums komunicēt, kā parādīt sevi. Diemžēl Agnesei jādodas prom ātrāk un tarsijus neredzējušai, jo viņas lidmašīna atiet agrāk, bet Ķelnē atkal būsim kopā.

Pēc stundas arī mēs pārējie, vairāk vai mazāk apmierināti, atstājam Zoo. Ar taksi pēc mantām uz hosteli, tad uz lidostu. Taksī pavadām 3 stundas, kā nekā 9 miljonu pilsēta. Redzam pilsētas neglancēto pusi, daudzi savu dzīvi pavada nožēlojami. Pie lidostas neiedomājams sastrēgums. Tad mēs pamanām kaut ko interesantu- ik pa gabalam stāv puiši ar močiem, kas ir gatavi tos ceļotājus, kuri kavē savu reisu sastrēgumu dēļ, nogādāt ar moci, bagāžu ieskaitot. Moči šeit spēj izlīst caur adatas aci.

Beidzot esam lidostā. Pārģērbjamies. Neiztērētie rūpiju miljoni samainīti pret nožēlojamiem eiro. Esam turku lidmašīnā, kur mūs gaida vīns un bagātīgas vakariņas. Uz redzēšanos Indonēzija! Bija jauki kaut nedaudz tevi iepazīt.

Neredzēto tarsiju diena

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.