Uz Džakartu

17. marts

Ceļamies viesnīcā Miko Makašarā. Deviņos [sarunātas] brokastis, bet pirms tam Agnese, Andra , Imants un Rūdolfs ar taksi dodas uz pastu. Pēc brokastīm pieci no mums dodas uz tirgu, kur radām fotografēšanās svētkus vietējiem. Visi atgriežamies viesnīcā un ar busiņu dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Džakartu, kur arī veiksmigi nosēžamies. Ar trim taksometriem Blue Bird nokļūstam visai jaukā naktsmītnē The Packer Lodge. Te ir komfortablas guļvietas katram savā nišā. Dušas un tualetes darbojas pat bez ķipīšiem. Var dabūt alu, ko steidzam izmantot. Omulīgi pasēžam, šo to uzēdot. Vakarā vēl daži no mums atrod sevī spēku pastaigai pa pilsētu, aizejot uz holandiešu laukumu. Ap to ir gājēju ielas ar diezgan dzīvu nakts tirdzniecību. Ieejam smalkā restorānā ar dzīvo mūziku, kur mums laipni izrāda visas telpas, bet pēc visa tā mēs atkal atkal dodamies ielās. Tā kā šeit ir galvaspilsēta, tad vietējie vairs neizrāda vēlēšanos ar mums fotografēties. Esam izsisti no ierastā. Pēc 11 vakarā atgriežamies un izklīstam pa saviem plauktiņiem. Mūsu istabā tie ir divos stāvos – 8 gab. Ir daudz ērtak nekā daudzviet citur. Saldi iemiegam pēc šīs piesātinātās dienas.

Garais un līkumainais atpakaļceļš

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.

Bezrūpības diena

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Gaišā diena pēc Lielā Aptumsuma

10. marts

Liekas, ka pēc Lielā Aptumsuma, mašīnas ķibeles un nakts brauciena divās kompaktās komandās pa 6 cilvēkiem, viss iespējamais Indonēzijā ir piepildīts. Taču, nē. vēl piedzīvojumi nav galā, tie nebeigsies, vēl mehāniķis no Luwukas palīgā ies.

Pēc visa tā no rīta atmostamies Ampanas prāmja piestātnē, kur nu kurais – daži mašīnās, citi prāmja uzgaidāmajā telpā uz soliem. Kā tādi roņi. Stacijā uz grīdas skudras notiesā beigto prusaku atliekas. Tualete, kā jau pienākas publiskā vietā, diezgan ,,krimināla”. Dzied gaiļi, pie prāmja piestātnes ēstuvītēm suņi trenkā vistas. Brokastīs mums vakardienas tirgū iegādātie avokado – lieli, tumši, gatavi un garšīgi. Vietējā kafetērijā pasūtītajai tējai cukurs piebērts bagātīgi, padzerties no tādas grūti, vairāk atgādina sīrupu. Taču siltums un savs prieks no tā tiek. Iegādājamies 12 prāmja biļetes no Ampana uz Wakai, katru par 58000 rūpijām. Mašīnas atstājam piestātnē, lai gaida mūsu atgriešanos no mazajām salām.

Iekārtojamies uz prāmja ekonomiskajā klasē, cits krēslos, citi uz īpaši iekārtotām guļamlāviņām. Nospriežam, ka 80 % indonēziešu smēķē, jo visur jūtama dūmu smaka. Savukārt biznesa klasē kondicionieris, sajūta kā ledusskapī. Mums kā viesiem tiek veltītas karaoke dziesmiņas. Visas dziesmas kā šlāgeri – melodiskas un vienveidīgas. Nopriecājamies par prāmja kafetērijā pamanītajām Bintang (indonēziešu vārds – zvaigzne) alus bundžām ledusskapī. Ūdenī peld nezināmas garas zivis, redzami vairāki sudrabainu mazu zivtiņu bari. Reizēm aizlido pa kādai lidojošai zivij, ko iztraucējis kuģa korpuss. Visi pamatīgu ceļa gabalu noguļ, lai atjaunotu nakts braucienā ,,izsvīstos” miega resursus.

Pēc četru stundu brauciena pie horizonta ieraugām salas. Izkāpjot no prāmja nonākam pamatīgā svelmē, mūs sagaida saimniece Irina, sadala mūs pa divām laivām un aizved uz pasakainu paradīzes stūrīti uz Togean salas. Palmas, baltas smiltiņas, mazas mājiņas uz pāļiem, šūpuļtīkli, silta jūra. Notiek iesildīšanās šņurkulēšanā (angliski – snorkeling). Brīnišķīgi gardas vakariņas ar zivīm, rīsiem, augļiem, iepriekšējā vakarā iegādāto palmu vīnu. Iepazīstamies ar 4 somiem un nodziedam dažas dziesmas (Ai Sulavesi stūru stūriem, Maza zaļa vardīte, Andersa solo par vardītēm zviedru valodā un vēl dažas mīļas latviešu dziesmas).

Pēc vakariņām notiek improvizēta diskotēka pludmalē spīdošā planktona gaismā. Pēkšņi ap 20:30 noplīst ģenerators. Pilnīgā laimībā dodamies gulēt. Nav gaismas, nav televizora, nevar uzlādēt elektroniku. Nekas netraucē mūsu maigo miegu, ne mājiņās, ne teltīs, ne guļamtīklos. Vienīgi kucīte Lakija čiepj izkarinātās slapjās drēbes (īpaši Rūdolfa) un pie palmas stumbra tās cītīgi zelē. Tiek atrasti un fotosesijā iesaistīti daži lielāki krabji. Klusītēm ieaijā un sisina cikādes. Mūsu nometnē un Indonēzijā viss mierīgi.

Agnese’s notes:
Prāmi sauc Tuna Tomini un tas kursē vairākas reizes nedēļā no ostas austrumos no Ampanas.
Daži no mums uz prāmja paņēma matračus gulēšanai no biznesa klases. Liekas, ka ar to viss kārtībā, taču jāsamaksā 10’000IDR par “īri”. Ja vēlies gulēt, tas noteikti ir to vērts!
Sunset Beach elektrību ieslēdz ap saulrieta laiku 6os vakarā un izslēdz ap 11 vakarā.
Laivā 12 cilvēki plus kapteinis un Irina ir par daudz, tādēļ mums vajadzēja sadalīties.

Trakās satiksmes diena

2. marts

No rīta viss notika raiti, mums atveda trīs automašīnas – baltu, pelēku un melnu jeb divas Toyota Avanza un vienu Daihatsu Xenia. Tie, kam bija pieredze braukšanā pa kreiso pusi, sēdās pie stūres pirmie. Sākumā braukšana pa pilsētu vedās normāli, kaut arī valdīja liela drūzma, visi palaida garām. Aizbraucām ostā apskatīt Bugis būvētos tradicionālos koka kuģus, vienā pat varējām ielīst iekšā. Diena bija saulaina un karsta.

Iepirkšanās braucienam lielveikalā arī bija interesanta, bet izvērtās ļoti gara. Tad ielējām benzīnu un gribējam sākt ceļojumu, bet kas tev deva. Uz stundu iekļuvām sastrēgumā. Visi spiežas pie sāniem, motorolleri lien katrā spraugā. Kamēr izkļuvām no Makasaras, pēcpusdiena klāt. Tālāk arī nebija viegli, bija jābrauc pa kalnu serpentīnu, ātrums mazs, apdzīt grūti. Kļuva tumšs, sāka līt, mūsu kolonna sadalījās, nevarējam sazināties, jo sakari bija slikti.

Uz ceļa nemitīgi pārsteigumi – bedres, smilšu čupas, bezrūpīgi gājēji, nepareizi novietotas mašīnas, suņi. Gar šoseju gandrīz visur rosās cilvēki, saliktas būdiņas kā tirgū. Šķiet, ka visa indonēziešu dzīve rit ceļa malā. Ar vārdu sakot, iepazināmies ar vietējo kolorītu. Tomēr pateicoties šoferu prasmei nonācam galā Sengkangā bez nevienas skrambiņas un apmetāmies greznā viesnīcas ēkā. Pēc garā brauciena vakariņas un aukstais alus garšoja lieliski

Atvadu, tikšanās, zaļās zāles un sarkanā alus diena

28. februāris.

Rīgas lidostā pirmie ierodas Ināra, Vitolds un Imants. Tad jau drīz arī Rūdolfs, Dace, Andra, Ilgonis un Gunita. Imantam Agnese ir uzticējusi grupas vadītāja pienākumus līdz Džakartai. Rīgā viņa pārziņā ir 8 ceļotāji. Vēl divi pievienosies pa ceļam. Galvenās rūpes ir sadalīt bagāžu tā, lai nevienam nebūtu vairāk kā 15,9 kg. Mūs izglābj Rūdolfs, kuram ir pustukša mugursoma. Visi ir nedaudz satraukti par Andras vārda dienas kūkām – kurš tās ēdīs. Par laimi tās ēdam mēs paši nevis muitas darbinieki.
Paceļamies virs saules apspīdētiem mākoņiem un pēc trim stundām nolaižamies Bergamo lidostā pie lietainās Milānas. Ar autobusu dodamies uz Milānas centru. Pa ceļam daži no mums ļoti priecājas par zaļo zāli gar autostrādes malām. Milānas centrā mums jāpārsēžas uz citu autobusu, lai nokļūtu Malpensas lidostā. Desmit minūšu laikā, kamēr sasniedzam pieturu, mums 20 reizes piedāvā nopirkt lietussargus. Milānā mums ir pievienojies Kārlis. Lidostā Ilgoņa priekšlikums par alus dzeršanu tiek atbalstīts simtprocentīgi. Testētās itāļu alus šķirnes ir Peroni Forte 8% (par detaļām jautāt Imantam) un Peroni Rosso, kurš ir brīnišķīgā sārtā krāsā un arīdzan smeķīgs. Turku lidmašīnā mūs labi baro un dzirdina, tā kā labi vien ir , ka esam mazliet iesildījušies. Lidojums paiet nemanot un ap pusnakti jau esam Stambulā, kur mums pievienojas Normunds.
Pirmā diena beigusies. Redzēsim, ko mums atnesīs nākamā!