Garais un līkumainais atpakaļceļš

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.

Laipno medūzu diena

12. marts

Esam jau iedzīvojušies Togianas salā un barakuda pusdienās vairs nav nekas neparasts. Daļa no mums uz Medūzu ezeru dosies šodien. Atšķirībā no otras grupas mūsu rīcībā jau ir viņu stāstītais un nojauta par to, kas mūs sagaida. Mums pievienosies Antons, katalonietis, kurš ieradās šorīt. Tādēļ pie brokastu galda tiek runāts par Baltijas ceļu un Katalonijas neatkarību. Dungojam “Saule, Pērkons, Daugava”. Liekas, ka Antons to atpazīst.

Dodamies ceļā. Laime absolūta, jo vēl ir rīta svaigums. Braucam garām diviem ciematiem. Mājas būvētas uz pāļiem, starp tām un stāvo klinti ir tikai daži metri. Saldūdens nav. To uz ciematiem laivās ved no mūsu salas, jo uz tās ir avots. Pēc 30 minūšu brauciena sasniedzam Medūzu ezeru. Tas tiešām ir ezers, jo ar jūru nav savienots. Ļoti sen atpakaļ tas ir bijis jūras daļa, tādēļ ūdens tajā ir sāļš, bet tagad to papildina tikai lietus ūdens. No mūsu pavadones uzzinām, ka šādi ezeri pasaulē ir tikai divi – otrs kaut kur Amerikā.

Kad lecam ezerā, sajūta ir tāda, it kā būtu ielēcis zupas katlā, jo ūdens ir duļķains un šķiet gandrīz karsts. Medūzu ir patiešām daudz. Vērtējot pēc acumēra izskatās 3-5 eksemplāri katrā ūdens kubikmetrā. Medūzas visas ir no vienas sugas – acīmredzot arī asinsradinieces. To taustekļi ir gaišāk vai tumšāk rūsgani, bet virsa ir gandrīz caurspīdīga ar violetām svītrām. Mazākās ir ķiršogas lielumā, bet lielākās apmēram neliela arbūza izmērā. Visas medūzas neatkarīgi no izmēra ir ļoti miermīlīgas, tās varēja ņemt rokās un, ja vēlējās, tad arī saskaitīt taustekļus, ko Agnese arī izdarīja. Diemžēl, pietuvinot ūdens virsmai, viss krāšņums pazuda.

Tālāk dodamies uz brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltiņām, kur nav akmeņu un nekas netraucē nokļūt līdz koraļļiem. Šeit ūdens ir pilnīgi dzidrs, daudz zivju un pasakaini skaisti koraļli. No ūdens iznākam tikai tad, kad Irina mūs neatlaidīgi aicina. Mājupceļā uzlīst neliels lietiņš. Ai, kā gribētos lielāku!

Pusdienās pa visiem notiesājam vēl vienu barakudu. Apetīte visiem tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pēc pusdienām snaužam šūpuļtīklos. Pēc īsas atpūtas laivā sakāpj otra grupa un dodas uz salu, kur ir īpaši liela koraļļu dažādība. Atgriežas īsi pirms saules rieta sajūsmināti, ka neko tamlīdzīgu nav iepriekš redzējuši. Galvenais notikums – Vitolds appeldējis apkārt visai salai! Mēs pārējie ar nepacietību gaidīsim rītu, lai to visu ieraudzītu savām acīm.

Bezrūpības diena

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Neredzēto tarsiju diena

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.