12. marts
Esam jau iedzīvojušies Togianas salā un barakuda pusdienās vairs nav nekas neparasts. Daļa no mums uz Medūzu ezeru dosies šodien. Atšķirībā no otras grupas mūsu rīcībā jau ir viņu stāstītais un nojauta par to, kas mūs sagaida. Mums pievienosies Antons, katalonietis, kurš ieradās šorīt. Tādēļ pie brokastu galda tiek runāts par Baltijas ceļu un Katalonijas neatkarību. Dungojam “Saule, Pērkons, Daugava”. Liekas, ka Antons to atpazīst.
Dodamies ceļā. Laime absolūta, jo vēl ir rīta svaigums. Braucam garām diviem ciematiem. Mājas būvētas uz pāļiem, starp tām un stāvo klinti ir tikai daži metri. Saldūdens nav. To uz ciematiem laivās ved no mūsu salas, jo uz tās ir avots. Pēc 30 minūšu brauciena sasniedzam Medūzu ezeru. Tas tiešām ir ezers, jo ar jūru nav savienots. Ļoti sen atpakaļ tas ir bijis jūras daļa, tādēļ ūdens tajā ir sāļš, bet tagad to papildina tikai lietus ūdens. No mūsu pavadones uzzinām, ka šādi ezeri pasaulē ir tikai divi – otrs kaut kur Amerikā.
Kad lecam ezerā, sajūta ir tāda, it kā būtu ielēcis zupas katlā, jo ūdens ir duļķains un šķiet gandrīz karsts. Medūzu ir patiešām daudz. Vērtējot pēc acumēra izskatās 3-5 eksemplāri katrā ūdens kubikmetrā. Medūzas visas ir no vienas sugas – acīmredzot arī asinsradinieces. To taustekļi ir gaišāk vai tumšāk rūsgani, bet virsa ir gandrīz caurspīdīga ar violetām svītrām. Mazākās ir ķiršogas lielumā, bet lielākās apmēram neliela arbūza izmērā. Visas medūzas neatkarīgi no izmēra ir ļoti miermīlīgas, tās varēja ņemt rokās un, ja vēlējās, tad arī saskaitīt taustekļus, ko Agnese arī izdarīja. Diemžēl, pietuvinot ūdens virsmai, viss krāšņums pazuda.
Tālāk dodamies uz brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltiņām, kur nav akmeņu un nekas netraucē nokļūt līdz koraļļiem. Šeit ūdens ir pilnīgi dzidrs, daudz zivju un pasakaini skaisti koraļli. No ūdens iznākam tikai tad, kad Irina mūs neatlaidīgi aicina. Mājupceļā uzlīst neliels lietiņš. Ai, kā gribētos lielāku!
Pusdienās pa visiem notiesājam vēl vienu barakudu. Apetīte visiem tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pēc pusdienām snaužam šūpuļtīklos. Pēc īsas atpūtas laivā sakāpj otra grupa un dodas uz salu, kur ir īpaši liela koraļļu dažādība. Atgriežas īsi pirms saules rieta sajūsmināti, ka neko tamlīdzīgu nav iepriekš redzējuši. Galvenais notikums – Vitolds appeldējis apkārt visai salai! Mēs pārējie ar nepacietību gaidīsim rītu, lai to visu ieraudzītu savām acīm.