Bezrūpības diena

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Gaišā diena pēc Lielā Aptumsuma

10. marts

Liekas, ka pēc Lielā Aptumsuma, mašīnas ķibeles un nakts brauciena divās kompaktās komandās pa 6 cilvēkiem, viss iespējamais Indonēzijā ir piepildīts. Taču, nē. vēl piedzīvojumi nav galā, tie nebeigsies, vēl mehāniķis no Luwukas palīgā ies.

Pēc visa tā no rīta atmostamies Ampanas prāmja piestātnē, kur nu kurais – daži mašīnās, citi prāmja uzgaidāmajā telpā uz soliem. Kā tādi roņi. Stacijā uz grīdas skudras notiesā beigto prusaku atliekas. Tualete, kā jau pienākas publiskā vietā, diezgan ,,krimināla”. Dzied gaiļi, pie prāmja piestātnes ēstuvītēm suņi trenkā vistas. Brokastīs mums vakardienas tirgū iegādātie avokado – lieli, tumši, gatavi un garšīgi. Vietējā kafetērijā pasūtītajai tējai cukurs piebērts bagātīgi, padzerties no tādas grūti, vairāk atgādina sīrupu. Taču siltums un savs prieks no tā tiek. Iegādājamies 12 prāmja biļetes no Ampana uz Wakai, katru par 58000 rūpijām. Mašīnas atstājam piestātnē, lai gaida mūsu atgriešanos no mazajām salām.

Iekārtojamies uz prāmja ekonomiskajā klasē, cits krēslos, citi uz īpaši iekārtotām guļamlāviņām. Nospriežam, ka 80 % indonēziešu smēķē, jo visur jūtama dūmu smaka. Savukārt biznesa klasē kondicionieris, sajūta kā ledusskapī. Mums kā viesiem tiek veltītas karaoke dziesmiņas. Visas dziesmas kā šlāgeri – melodiskas un vienveidīgas. Nopriecājamies par prāmja kafetērijā pamanītajām Bintang (indonēziešu vārds – zvaigzne) alus bundžām ledusskapī. Ūdenī peld nezināmas garas zivis, redzami vairāki sudrabainu mazu zivtiņu bari. Reizēm aizlido pa kādai lidojošai zivij, ko iztraucējis kuģa korpuss. Visi pamatīgu ceļa gabalu noguļ, lai atjaunotu nakts braucienā ,,izsvīstos” miega resursus.

Pēc četru stundu brauciena pie horizonta ieraugām salas. Izkāpjot no prāmja nonākam pamatīgā svelmē, mūs sagaida saimniece Irina, sadala mūs pa divām laivām un aizved uz pasakainu paradīzes stūrīti uz Togean salas. Palmas, baltas smiltiņas, mazas mājiņas uz pāļiem, šūpuļtīkli, silta jūra. Notiek iesildīšanās šņurkulēšanā (angliski – snorkeling). Brīnišķīgi gardas vakariņas ar zivīm, rīsiem, augļiem, iepriekšējā vakarā iegādāto palmu vīnu. Iepazīstamies ar 4 somiem un nodziedam dažas dziesmas (Ai Sulavesi stūru stūriem, Maza zaļa vardīte, Andersa solo par vardītēm zviedru valodā un vēl dažas mīļas latviešu dziesmas).

Pēc vakariņām notiek improvizēta diskotēka pludmalē spīdošā planktona gaismā. Pēkšņi ap 20:30 noplīst ģenerators. Pilnīgā laimībā dodamies gulēt. Nav gaismas, nav televizora, nevar uzlādēt elektroniku. Nekas netraucē mūsu maigo miegu, ne mājiņās, ne teltīs, ne guļamtīklos. Vienīgi kucīte Lakija čiepj izkarinātās slapjās drēbes (īpaši Rūdolfa) un pie palmas stumbra tās cītīgi zelē. Tiek atrasti un fotosesijā iesaistīti daži lielāki krabji. Klusītēm ieaijā un sisina cikādes. Mūsu nometnē un Indonēzijā viss mierīgi.

Agnese’s notes:
Prāmi sauc Tuna Tomini un tas kursē vairākas reizes nedēļā no ostas austrumos no Ampanas.
Daži no mums uz prāmja paņēma matračus gulēšanai no biznesa klases. Liekas, ka ar to viss kārtībā, taču jāsamaksā 10’000IDR par “īri”. Ja vēlies gulēt, tas noteikti ir to vērts!
Sunset Beach elektrību ieslēdz ap saulrieta laiku 6os vakarā un izslēdz ap 11 vakarā.
Laivā 12 cilvēki plus kapteinis un Irina ir par daudz, tādēļ mums vajadzēja sadalīties.

Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.

(English) The day before the eclipse

March 8th

It is important to talk to the local people. In this way, last evening we have found out that our route goes through a road renovation zone. It is closed for cars between 8am and 12pm. This factor requires leaving the hotel early (we are staying in the hotel Waraswati in Pagimana).

As usual we wake up at 6am. The breakfast is not included in the hotel price but we get some rice with few pieces of chicken and traditional shrimp crisps. Even though there is no alternative, the food here is great. Tea or coffee is not served (we don’t specificaly insist on having it, so it may be possible to get it if asked).

We fear that it may be difficult to find petrol station further along out route, so we fill the tanks in Pagimana and continue our journey. Around 1 km to the south from a town called Salodik, there is a small park called ‘obyek wisata pilaweanto salodik’. When we arrive, there is nobody at the entrance, so we open the gates ourselves and enter the park. This recreational zone contains few waterfalls, canopies and pedestrian paths. It is poorly maintained and almost seems to be abandoned. The waterfalls are nice and some of the group members go for a dip beneath one of them. The park offers refreshment during the hot day, so it is worth visiting. When we leave two men are waiting for us at the entrance and ask for an entry fee – 2000 rupies (approx. 0.13eur) per person.
8th of March is known as women’s day and Ilgonis presents flowers to the ladies in our team.

As we plan to camp on the beach during the night, we continue our road without stops. We must arrange our camp before the nightfall – the sunset here is around 6pm. We manage to find a nice spot close to the town called Pangkalaseang in the east of the central Sulawesi. The beach is close to the main road, but we need to go a short distance through coconut palm plantation to reach it. This is an extremely beautiful place – white sand, blue ocean, clear sky. This is a tropical paradise. Few of us set-up tents, few arrange sleeping under the mosquito nets and one would sleep directly below the sky (mosquite repealent is required). We make a small fire place and set up a dinner ‘table’. We go to sleep early. Tomorrow is the most important day of our journey.

Agnese’s notes:
The road between Salodik and Pangkalaseang is not ideal but not too bad either. Potholes in places sometimes small, sometimes for several meters.
The Poh bay is beautiful, we snorkel for a bit just before turning north away from it. There are coralls here as well and very beautiful ones once you get through a small forest of sea-weed.
Don’t attempt to sleep on beach without a mosquito net. The mosquito repellent perhaps helps to fall asleep, but the sleep only lasts till a point when you wake up from something biting vigorously.