Author Archives: Imants

Pēdējā diena

  By | |
Leave a comment

19. marts

Lidmašīnā gulēt nav dikti ērti, bet vajag. Kaut kā izdodas miegam atvēlēt apmēram 5 stundas, tomēr, kad līdz lidojuma mērķim atliek 4 stundas, aizmigt vairs nekādi neizdodas un ir jāskatās filmas. Pēc kāda laika salonā ieslēdzas gaisma. Tā ir zīme, ka drīz gaidāmas arī brokastis. Stambulā piezemējamies 5:50 no rīta. Kādu brīdi nākas pavadīt drošības kontrolē, kur Vitoldam nākas šķirties no salokāmā kabatas naža, kas bijis atstāts rokas bagāžā. Mums atliek nepilnas 3 stundas līdz nākamajam lidojumam, ko katrs pavada, izklaidējoties lidostas izlidošanas zonā. Cik nu tur iespējams “izklaidēties”. Iekāpšana lidmašīnā tiek izziņota jau stundu pirms izlidošanas. Tiekamies pie izejas, kur ārpusē mūs sasēdina autobusā un aizvizina līdz lidmašīnai. Ir vēsi. Manas drēbes ceļo bagāžas koferī, tāpēc joprojām iztieku ar t-kreklu, šortiem un sandalēm.

Ap 11 jau esam Ķelnes lidostā. Beidzot ieraugām arī savu bagāžu. Nevienam nekas nav pazudis. Tagad var arī uzvilkt Eiropas klimatam piemērotākus apģērba gabalus. Lai atbrīvotos no bagāžas koferiem, dodamies uz Ryanair check-in galdu. Milzu rinda, bet neviena, kas to apkalpotu. Pēc kāda brīža rinda tomēr sāk virzīties uz priekšu. Mēs tikmēr menedžējam koferu svaru, lai tas atbilstu pieļaujamiem ierobežojumiem. Izdodas. Nododu savu koferi un tad skrienu pie blakus galdiņa, jo visu lidotāju iekāpšanas kartes ir manā telefonā. Tomēr tā nav problēma un viss tiek ātri nokārtots. Kāds ir atradis piemērotu vietu, kur pavadīt laiku un ap pulksten 13 mēs pārceļamies uz blakus termināļa ēkā esošo kafejnīcu S-bahn.

Pēc kāda laika saņemu SMS no Agneses (viņa uz Vāciju devās atsevišķi, ar citu reisu): “Kur esat?” Atbildu tikpat “loģiski”: “Blakus terminālī, notiek ēšana”. Neskatoties uz to, viņa mūs atrod. Kafejnīcā pavadām vēl kādu stundu un tad dodamies nodot Agneses bagāžu un uz kārtējo drošības kontroli pirms pēdējā šodienas lidojuma. Vācieši ir varen cītīgi un izkrata pamatīgi. Viņus interesē gan maisiņi ar pārtiku, gan kastītes ar loriņiem (lādētāji, baterijas, skrūvgrieži utt.) Pēc savstarpējām konsultācijām ar kolēģiem man visu atdod un ļauj ņemt līdzi. Danke schoen! Raksturīgi, ka Ryanair pasažieri jau sastājjušies garumgarā rindā uz iekāpšanu vēl krietnu laiku pirms tās uzsākšanas. Mums nav vēlmes stāvēt, tāpēc nogaidām, līdz lielākā daļa ir jau lidmašīnā. Tam ir savi mīnusi – nav vairs īsti vietas rokas bagāžai. Sastumju to zem krēsla, jo pāris lidojuma stundas var kaut kā paciest šīs neērtības. Par spīti saspringtajai pozai izdodas nedaudz pagulēt.

Kad mostos, esam jau ielidojuši Latvijā. Pulksten 19:50 lidmašīna nosēžas lidostā “Rīga”. Zemi vietām klāj sniegs. Tas ir mazliet savādi pēc 3 karstumā pavadītām nedēļām. Autobuss mūs aizvizina līdz ieejai, tur sagaidām savu bagāžu (cik jauki, ka visiem viss ir) un, ejot uzgaidāmajā zālē, satiekam pirmos sagaidītājus. Vēl beidzamā kopbilde un pa grupiņām izklīstam pa mājām.

Ceļojums ir beidzies. Lai dzīvo ceļojums!

Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

  By | |
Leave a comment

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.