Laipno medūzu diena

12. marts

Esam jau iedzīvojušies Togianas salā un barakuda pusdienās vairs nav nekas neparasts. Daļa no mums uz Medūzu ezeru dosies šodien. Atšķirībā no otras grupas mūsu rīcībā jau ir viņu stāstītais un nojauta par to, kas mūs sagaida. Mums pievienosies Antons, katalonietis, kurš ieradās šorīt. Tādēļ pie brokastu galda tiek runāts par Baltijas ceļu un Katalonijas neatkarību. Dungojam “Saule, Pērkons, Daugava”. Liekas, ka Antons to atpazīst.

Dodamies ceļā. Laime absolūta, jo vēl ir rīta svaigums. Braucam garām diviem ciematiem. Mājas būvētas uz pāļiem, starp tām un stāvo klinti ir tikai daži metri. Saldūdens nav. To uz ciematiem laivās ved no mūsu salas, jo uz tās ir avots. Pēc 30 minūšu brauciena sasniedzam Medūzu ezeru. Tas tiešām ir ezers, jo ar jūru nav savienots. Ļoti sen atpakaļ tas ir bijis jūras daļa, tādēļ ūdens tajā ir sāļš, bet tagad to papildina tikai lietus ūdens. No mūsu pavadones uzzinām, ka šādi ezeri pasaulē ir tikai divi – otrs kaut kur Amerikā.

Kad lecam ezerā, sajūta ir tāda, it kā būtu ielēcis zupas katlā, jo ūdens ir duļķains un šķiet gandrīz karsts. Medūzu ir patiešām daudz. Vērtējot pēc acumēra izskatās 3-5 eksemplāri katrā ūdens kubikmetrā. Medūzas visas ir no vienas sugas – acīmredzot arī asinsradinieces. To taustekļi ir gaišāk vai tumšāk rūsgani, bet virsa ir gandrīz caurspīdīga ar violetām svītrām. Mazākās ir ķiršogas lielumā, bet lielākās apmēram neliela arbūza izmērā. Visas medūzas neatkarīgi no izmēra ir ļoti miermīlīgas, tās varēja ņemt rokās un, ja vēlējās, tad arī saskaitīt taustekļus, ko Agnese arī izdarīja. Diemžēl, pietuvinot ūdens virsmai, viss krāšņums pazuda.

Tālāk dodamies uz brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltiņām, kur nav akmeņu un nekas netraucē nokļūt līdz koraļļiem. Šeit ūdens ir pilnīgi dzidrs, daudz zivju un pasakaini skaisti koraļli. No ūdens iznākam tikai tad, kad Irina mūs neatlaidīgi aicina. Mājupceļā uzlīst neliels lietiņš. Ai, kā gribētos lielāku!

Pusdienās pa visiem notiesājam vēl vienu barakudu. Apetīte visiem tāda, it kā būtu smagi strādājuši. Pēc pusdienām snaužam šūpuļtīklos. Pēc īsas atpūtas laivā sakāpj otra grupa un dodas uz salu, kur ir īpaši liela koraļļu dažādība. Atgriežas īsi pirms saules rieta sajūsmināti, ka neko tamlīdzīgu nav iepriekš redzējuši. Galvenais notikums – Vitolds appeldējis apkārt visai salai! Mēs pārējie ar nepacietību gaidīsim rītu, lai to visu ieraudzītu savām acīm.

Bezrūpības diena

11.marts

Naktī uznāca stiprs lietus. Rūdolfam, kurš gulēja teltī bez jumtiņa, nācās evakuēties uz bungalo terasi. No rīta vēl līņāja. Brokastis bija vienkāršas, bet garšīgas – karamelizēti mīklas virtuļi. Agnese aizbrauca uz Vakai samaksāt par auto remontu un ātrlaivu pirmdien un atveda, uzminiet ko? Alu! Daži dzēra alu, kamēr auksts, citi taupīja vakaram.

Uzņēmīgākie devās snorkelēt ārpus mūsu līcīša, kur skaistāki koraļļi. Pēc lenča, kurā ēdām milzīgu grilētu barakudu (!), puse grupas devās izbraucienā ar laivu, kurai sānos ir balsti stabilitātei. Pa ceļam redzējām būdiņas uz pāļiem un nelielas saliņas, bet gala mērķis bija medūzu ezers, kurā ūdens ir pat sāļāks un karstāks nekā okeānā. Medūzas ir nelielas, bet dzidrajā ūdeni var redzēt, ka to ir ļoti daudz. Starp tām var peldēt, jo tās nedzeļ, tās var ņemt rokā un glaudīt. Mūsējie aizrautīgi fotografēja un filmēja zem ūdens. Ezerā ir arī lielas barakudas, bet tās neredzējām.

Otrs pieturas punkts – paradīzes pludmale ar baltajam smiltīm kā no Bounty reklāmas man patika labāk. Te bija ļoti dzidrs ūdens, skaisti koraļļi un dažādas zivis. Snorkelēju krustām šķērsām. Es un Rūdolfs redzējām klaunzivis.

Pēc atgriešanās gulēju šūpuļtīklā, vēroju rietošo sauli un dzēru alu. Izklausās pec klišejas, bet, ziniet, tas darbojas ļoti labi. Pēc rosīgi pavadītas dienas vārītas olas un ķirbji kokosriekstu pienā vakariņās garšoja ļoti labi. Tad vērojām, kā Mēness laiviņa nogrimst okeānā un pa pludmali dzenājām krabjus. Mums palīdzēja vietējie kaķi.

Agnese’s notes:
Prāmis no Wakai uz Ampanu neiet katru dienu, taču ātrlaiva gan. Taču tajā vietas ir tikai apmēram 17 cilvēkiem, tāpēc bija svarīgi mūsu lielajai grupai nopirkt biļetes laicīgi.

Gaišā diena pēc Lielā Aptumsuma

10. marts

Liekas, ka pēc Lielā Aptumsuma, mašīnas ķibeles un nakts brauciena divās kompaktās komandās pa 6 cilvēkiem, viss iespējamais Indonēzijā ir piepildīts. Taču, nē. vēl piedzīvojumi nav galā, tie nebeigsies, vēl mehāniķis no Luwukas palīgā ies.

Pēc visa tā no rīta atmostamies Ampanas prāmja piestātnē, kur nu kurais – daži mašīnās, citi prāmja uzgaidāmajā telpā uz soliem. Kā tādi roņi. Stacijā uz grīdas skudras notiesā beigto prusaku atliekas. Tualete, kā jau pienākas publiskā vietā, diezgan ,,krimināla”. Dzied gaiļi, pie prāmja piestātnes ēstuvītēm suņi trenkā vistas. Brokastīs mums vakardienas tirgū iegādātie avokado – lieli, tumši, gatavi un garšīgi. Vietējā kafetērijā pasūtītajai tējai cukurs piebērts bagātīgi, padzerties no tādas grūti, vairāk atgādina sīrupu. Taču siltums un savs prieks no tā tiek. Iegādājamies 12 prāmja biļetes no Ampana uz Wakai, katru par 58000 rūpijām. Mašīnas atstājam piestātnē, lai gaida mūsu atgriešanos no mazajām salām.

Iekārtojamies uz prāmja ekonomiskajā klasē, cits krēslos, citi uz īpaši iekārtotām guļamlāviņām. Nospriežam, ka 80 % indonēziešu smēķē, jo visur jūtama dūmu smaka. Savukārt biznesa klasē kondicionieris, sajūta kā ledusskapī. Mums kā viesiem tiek veltītas karaoke dziesmiņas. Visas dziesmas kā šlāgeri – melodiskas un vienveidīgas. Nopriecājamies par prāmja kafetērijā pamanītajām Bintang (indonēziešu vārds – zvaigzne) alus bundžām ledusskapī. Ūdenī peld nezināmas garas zivis, redzami vairāki sudrabainu mazu zivtiņu bari. Reizēm aizlido pa kādai lidojošai zivij, ko iztraucējis kuģa korpuss. Visi pamatīgu ceļa gabalu noguļ, lai atjaunotu nakts braucienā ,,izsvīstos” miega resursus.

Pēc četru stundu brauciena pie horizonta ieraugām salas. Izkāpjot no prāmja nonākam pamatīgā svelmē, mūs sagaida saimniece Irina, sadala mūs pa divām laivām un aizved uz pasakainu paradīzes stūrīti uz Togean salas. Palmas, baltas smiltiņas, mazas mājiņas uz pāļiem, šūpuļtīkli, silta jūra. Notiek iesildīšanās šņurkulēšanā (angliski – snorkeling). Brīnišķīgi gardas vakariņas ar zivīm, rīsiem, augļiem, iepriekšējā vakarā iegādāto palmu vīnu. Iepazīstamies ar 4 somiem un nodziedam dažas dziesmas (Ai Sulavesi stūru stūriem, Maza zaļa vardīte, Andersa solo par vardītēm zviedru valodā un vēl dažas mīļas latviešu dziesmas).

Pēc vakariņām notiek improvizēta diskotēka pludmalē spīdošā planktona gaismā. Pēkšņi ap 20:30 noplīst ģenerators. Pilnīgā laimībā dodamies gulēt. Nav gaismas, nav televizora, nevar uzlādēt elektroniku. Nekas netraucē mūsu maigo miegu, ne mājiņās, ne teltīs, ne guļamtīklos. Vienīgi kucīte Lakija čiepj izkarinātās slapjās drēbes (īpaši Rūdolfa) un pie palmas stumbra tās cītīgi zelē. Tiek atrasti un fotosesijā iesaistīti daži lielāki krabji. Klusītēm ieaijā un sisina cikādes. Mūsu nometnē un Indonēzijā viss mierīgi.

Agnese’s notes:
Prāmi sauc Tuna Tomini un tas kursē vairākas reizes nedēļā no ostas austrumos no Ampanas.
Daži no mums uz prāmja paņēma matračus gulēšanai no biznesa klases. Liekas, ka ar to viss kārtībā, taču jāsamaksā 10’000IDR par “īri”. Ja vēlies gulēt, tas noteikti ir to vērts!
Sunset Beach elektrību ieslēdz ap saulrieta laiku 6os vakarā un izslēdz ap 11 vakarā.
Laivā 12 cilvēki plus kapteinis un Irina ir par daudz, tādēļ mums vajadzēja sadalīties.