Tāltālā Ampanas karaļvalsts

14.marts

Rīts saules un šņurkulēšanas nogurdinātajiem atpūtniekiem sākas neierasti agri. Pirmā grupa ceļas un brokasto 7:00. Tad kapteinis ar laivu pa rāmo jūru aizvizina viņus uz ostu Wakai. Otrā grupa, kurā esam arī mēs, savus brokastu rīsus saņem 8:00 un gaida kapteini ar laivu, lai nokļūtu uz ostu no kuras ātrlaiva visus nogādātu uz Ampanu. Pēkšņi saceļas spēcīgs vējš, jūra sāk bangot, palmas purinās vējā, namiņos puķainie aizkari plivinās kā karogi. Mūsu laiva stipri kavējas, beidzot to ieraugam šūpojamies viļņos. Nez kāpēc laiva lielā ātrumā pabrauc garām mūsu līcītim. Izrādās, lielo viļņu dēļ nav iespējams piebraukt pie krasta, tāpēc laiva tiek aizvesta uz klusu līcīti ciema pusē aiz raga. Kapteinis atsakās mūs vest uz ostu tādā vētrā, jo viļņi var sabojāt laivu. Sākam nervozēt, jo jāpagūst laikā uz ātrlaivu, kas aizvedīs mūs uz Ampanu pie mašīnām. Esam gatavi piesolīt kapteinim papildus samaksu 100’000 rūpijas, tas viņu noteikti iedvesmos varoņdarbiem. Atvadāmies no saimnieces, kas visas četras dienas mūs garšīgi ēdināja. Arī kapteinis aizsteidzas atvadīties no sievas un drošībai ceļā paņem līdzi arī znotu. Katalonietim Antonio, kas paliek uz salas, lūdzam skaitīt lūgšanas, lai mēs laimīgi nonākam galā. Visu laiku baiļojoties, ka nepaspēsim laikā uz ātrlaivu, braucam pa putojošo jūru. Liekas, ka nekādi nevaram attālināties no mūsu viesmīlīgās saliņas. Motors klusām pukšķina un lēnām velk mūs pāri viļņiem uz priekšu. Tuvojoties ostai, viļņi norimst, un tā kā brauciens tālāk ir pa vējam, tad saprotam, ka nonāksim galā laicīgi – precīzi 10:00.

Taču nonākuši ostā, uzzinām, ka ātrlaiva kavējas vētras dēļ. Sakas nīkšana ostas ēkā. Izstaigājam vietējos veikalus, tirdziņu. Fotografējam kazas, gaiļus, suņus un pārdošanai izliktās zivis. Ināra iegādājas košu, puķainu kleitiņu. Nu viņa jūtas kā skaistākā meitene ciemā. Daži vētru pārdzīvojušie vietējā viesnīciņā tiek pie auksta Bintanga alus un uz brīdi sajūt nelielus laimes uzplūdus. Pusdienām iepērkam vārītas, siltas oliņas. Uzzinām, ka vētras dēļ ātrlaiva šodien vispār nebūs. Esam iestrēguši salās. Daži laipni vietējie piedāvā mums sarunāt laivu tepat uz vietas. Sākas tirgošanās par maksu. Par milzu cenu (3,5 milj. rūpiju par laivu) mūs piedāvā aizvest divās laivās, no kurām viena būtu ļoti lēna. Tad, pēc Agneses izbrauciena ar vietējo ierēdni uz moča, uzrodas cits labāks variants – piedāvājums aizvest mūs par nedaudz zemāku cenu, un visus ar vienu laivu. Tikai tas notiks daudz lēnāk, līdzīgi kā ar prāmi. Saprotam ka būs jārēķinās ar kādām 4 stundām. Laivā tiek uzņemti vēl 6 citi ārzemju tūristi.

Dodamies ceļā 13:05. Kā vēlāk nāksies secināt, ceļā 4 stundu vietā pavadīsim 6 stundas ar uzviju. Ilgu laiku pat šķiet, ka kuģis vairāk piedūc mums ausis, nevis virzās uz priekšu. Ainava starp salām paliek nemainīga stundām ilgi. Nekādus viļņus jūrā gan nemanām, tāpēc nav saprotams kāpēc ātrlaiva nobijās braukt. Guļam krustām šķērsām uz dēļu grīdas. Rodas asociācija ar Sīrijas bēgļiem laivās, kas šķērso Vidusjūru. Visu ceļu knosāmies, mainām pozas. Kaut kur spiež tā vai tā. Drusku uzspēlējam “klāja spēli” – “No, thanks” – jo, ja nav galda, to par galda spēli īsti saukt nevaram. Motora rūkoņā kliedējam laiku arī ar spēli – Klusais telefons -, kurā viens otram uz riņķi ausī iečukstam Ilgonim labi zināmos Latvijas Universitātes 8 muzeju nosaukumus. Pie Ilgoņa atgriežas un pāri paliek tikai 3 muzeji – Vēstures, Okeanogrāfijas un Literatūras, no kuriem reāli eksistē tikai pirmais. Vēl guļot uz muguras nedaudz pavicinām kājas un rokas, taču tālāk tāpat turpinām atrasties horizontālā stāvoklī, laivas motora apdullināti un stīvi. Uzpeld jauna asociācija ar multeni par Šreku, kad Šreks ar savu sirdsmīļo Fionu un Ēzelīti sēdēja ratos un brauca pie princeses Fionas vecākiem uz Tāltālo karaļvalsti. Ēzelītis galīgi nogarlaikojies ik pēc minūtes jautāja – Vai esam jau klāt! – Šreks piekusa viņam atbildēt un uzsauca Ēzelītim – Turi muti! – Nedaudz paklusējis Ēzelītis atrada citu izklaidi. Piepūta muti un ik pa laikam skaļi paukšķināja pie pašas Šreka auss. Mēs arī kā tādi Ēzelīši visu laiku dīdījāmies tāltālajā ceļā uz Ampanu un paši sev klusāk vai skaļāk jautājām – Vai esam jau klāt! – Gan jau kāds pa starpu arī kaitinošos paukšķus ar muti taisīja, vienīgi laivas motors bija skaļāks un neviens nedzirdēja.

Visbeidzot jau pilnīgā tumsā (ap 19:30) piestājam tāltālās Ampanas krastos (60 km no Wakai) tajā pašā vietā kur atstājām mašīnas. Ar lielu prieku atgūstam arī savu salaboto mašīnu – pelēcīti. Sapildām benzīnu, iepērkamies un dodamies līkumotajā ceļā caur Poso uz mums jau zināmo viesnīcu Victory Tentenā. Tur 1:00 naktī mūs laipni sagaida un izgulda 4 istabiņās pa 3 cilvēkiem katrā. Beidzot ir arī silta duša, kā arī pietiekoši daudz laika, ko pavadīt miegā. No augšas kāds dod norādi, ka brokastis būs rīt 7:30. Apguļoties liekas, ka esam vēl uz kuģa, jo apkārt viss nedaudz šūpojas. Kāds gultā klusiņām čukst – Vai esam jau klāt! –

Agneses piezīmes:
Ātrlaivas Hercules cena bija 150’000IDR no cilvēka, bet mēs dabūjām naudu atpakaļ, kad izrādījās, ka tā nebrauks. Sākotnēji mēs izvēlējāmies ātrlaivu jo prāmis no Wakai uz Ampanu pirmdienās nekursē, un mēs līdz otrdienai gaidīt nevarējām.

Gaišā diena pēc Lielā Aptumsuma

10. marts

Liekas, ka pēc Lielā Aptumsuma, mašīnas ķibeles un nakts brauciena divās kompaktās komandās pa 6 cilvēkiem, viss iespējamais Indonēzijā ir piepildīts. Taču, nē. vēl piedzīvojumi nav galā, tie nebeigsies, vēl mehāniķis no Luwukas palīgā ies.

Pēc visa tā no rīta atmostamies Ampanas prāmja piestātnē, kur nu kurais – daži mašīnās, citi prāmja uzgaidāmajā telpā uz soliem. Kā tādi roņi. Stacijā uz grīdas skudras notiesā beigto prusaku atliekas. Tualete, kā jau pienākas publiskā vietā, diezgan ,,krimināla”. Dzied gaiļi, pie prāmja piestātnes ēstuvītēm suņi trenkā vistas. Brokastīs mums vakardienas tirgū iegādātie avokado – lieli, tumši, gatavi un garšīgi. Vietējā kafetērijā pasūtītajai tējai cukurs piebērts bagātīgi, padzerties no tādas grūti, vairāk atgādina sīrupu. Taču siltums un savs prieks no tā tiek. Iegādājamies 12 prāmja biļetes no Ampana uz Wakai, katru par 58000 rūpijām. Mašīnas atstājam piestātnē, lai gaida mūsu atgriešanos no mazajām salām.

Iekārtojamies uz prāmja ekonomiskajā klasē, cits krēslos, citi uz īpaši iekārtotām guļamlāviņām. Nospriežam, ka 80 % indonēziešu smēķē, jo visur jūtama dūmu smaka. Savukārt biznesa klasē kondicionieris, sajūta kā ledusskapī. Mums kā viesiem tiek veltītas karaoke dziesmiņas. Visas dziesmas kā šlāgeri – melodiskas un vienveidīgas. Nopriecājamies par prāmja kafetērijā pamanītajām Bintang (indonēziešu vārds – zvaigzne) alus bundžām ledusskapī. Ūdenī peld nezināmas garas zivis, redzami vairāki sudrabainu mazu zivtiņu bari. Reizēm aizlido pa kādai lidojošai zivij, ko iztraucējis kuģa korpuss. Visi pamatīgu ceļa gabalu noguļ, lai atjaunotu nakts braucienā ,,izsvīstos” miega resursus.

Pēc četru stundu brauciena pie horizonta ieraugām salas. Izkāpjot no prāmja nonākam pamatīgā svelmē, mūs sagaida saimniece Irina, sadala mūs pa divām laivām un aizved uz pasakainu paradīzes stūrīti uz Togean salas. Palmas, baltas smiltiņas, mazas mājiņas uz pāļiem, šūpuļtīkli, silta jūra. Notiek iesildīšanās šņurkulēšanā (angliski – snorkeling). Brīnišķīgi gardas vakariņas ar zivīm, rīsiem, augļiem, iepriekšējā vakarā iegādāto palmu vīnu. Iepazīstamies ar 4 somiem un nodziedam dažas dziesmas (Ai Sulavesi stūru stūriem, Maza zaļa vardīte, Andersa solo par vardītēm zviedru valodā un vēl dažas mīļas latviešu dziesmas).

Pēc vakariņām notiek improvizēta diskotēka pludmalē spīdošā planktona gaismā. Pēkšņi ap 20:30 noplīst ģenerators. Pilnīgā laimībā dodamies gulēt. Nav gaismas, nav televizora, nevar uzlādēt elektroniku. Nekas netraucē mūsu maigo miegu, ne mājiņās, ne teltīs, ne guļamtīklos. Vienīgi kucīte Lakija čiepj izkarinātās slapjās drēbes (īpaši Rūdolfa) un pie palmas stumbra tās cītīgi zelē. Tiek atrasti un fotosesijā iesaistīti daži lielāki krabji. Klusītēm ieaijā un sisina cikādes. Mūsu nometnē un Indonēzijā viss mierīgi.

Agnese’s notes:
Prāmi sauc Tuna Tomini un tas kursē vairākas reizes nedēļā no ostas austrumos no Ampanas.
Daži no mums uz prāmja paņēma matračus gulēšanai no biznesa klases. Liekas, ka ar to viss kārtībā, taču jāsamaksā 10’000IDR par “īri”. Ja vēlies gulēt, tas noteikti ir to vērts!
Sunset Beach elektrību ieslēdz ap saulrieta laiku 6os vakarā un izslēdz ap 11 vakarā.
Laivā 12 cilvēki plus kapteinis un Irina ir par daudz, tādēļ mums vajadzēja sadalīties.

Viss ir labs, kas naktī beidzas

3.marts, ceturtdiena
Diena sākas ar mošeju lūgšanu skaņām, saullēktā. 6:30 btokastīs baudām vietējo tradicionālo ēdienu – banānu lapās ietītu rīsu un kokosriekstu maisījumu, pārspriežam ziņas par zemestrīci un gaidāmo cunami Indonēzijā. Priecājamies ka Indonēzija ir tik liela, ka neesam šī negadījuma tuvumā. Tikmēr vietējā kaza pretī viesnīcai mielojas ar miskastes saturu.

Diena saulaina +290 karsta. 7:30 dodamies vizināties ar laivām pa Tempes ezeru. Sakāpjam 3 smailīšveida laivās ar dibeniem uz laivas grīdas un labā noskaņojumā baudām saulaino dienu un viegli spirdzinošu vējiņu. Upes malās uz pāļiem sabūvētas ne tikai mājas bet arī mošeja. Sievietes uz laipām pie upes mazgā veļu un mazgājas pašas, gatavo ēdienu. Lido gārņi -balti un pelēki, zivju dzenīši, zīriņi un daži plēsīgie putni. Braucam caur ūdens hiacinšu, kaut kādu ūdens kāpostu, piparu un vīteņu džungļiem atklātā ezerā. Var tikai iedomāties cik skaists skats būtu, ja būtu hiacinšu ziedēšanas laiks, šobrīd redzami tikai daži ziediņi. Tālumā redzama kalnu grēda, debesīs balti mākoņi. Ezerā lielā skaitā sasprausti bambusa mieti, lai regulētu ūdens hiacinšu peldošo salu izplatīšanos. Zvejnieki ezerā met tīklus ar sīkam acīm. Ezerā iebraucam līdz vietai, kur izveidots neliels ezera vidū uzbuvētu māju ciematiņš. Var dzīvot arī tā, jo šeit ir silts un dzīve uz ūdens varētu būt pat veldzējošāka nekā krastā. Zivis pie sāniem, pārējo var pievest ar laivu. Atceļā baudām atpūtu un laivas sacenšas apdzenot viena otru. Atgriezušies upē redzam zivju izkraušanas un pieņemšanas vietu, kas izvietota uz pāļiem. Ezers pabaro vietējos un ļauj nopelnīt, tā vismaz gribētos domāt.

Divu stundu brauciens pa ezeru paiet ļoti ātri. Ejam atpakaļ uz viesnīcu un 9:30 dodamies tālāk ceļā. 55 km taisna ceļa posms. Mašīnas jau manāmi noputējušas un paši esam stipri sasvīduši. Ainava ar rīsu laukiem un tradicionālām mājiņām, kas būvetas uz pāļiem. Rīsi tiek migloti ar rokas miglotāju. Redzam dažas villas ar košuma krūmu dzīvžogiem un krāsainiem ornamentiem. Satelīta šķīvji visiem sasprausti zemē un pavērsti tieši uz augšu pret debesīm. Ceļa malās tiek žāveti kukurūzas graudi. Daļu no tiem apēd gaiļi un vistas, kas, tāpat kā suņi, ceļa malas uzskata par savu teritoriju. Pretī nāk skaisti saposti bērni skolas formās, kas katrai skolai citādas. Bērni dodas mājup no mācībām. Pirms otrās mašīnas mūsu kolonnā regulāri izskrien suņi, šoreiz tā ir baltā mašīna, kura tos svinīgi sagaida. Ceļa malās tirgo sudraba kupolus mošejām. Kā saprotam, tad kupols mošejai ir galvenais elements, jo vairākās vietās redzami spoži kupoli uz nepabeigtām ēkām. Spriežam par iespēju kupolu pievienot arī mašīnai vai uzlikt vasarnīcai Latvijā. Ainavu nomaina kokospalmu un banānu dārzi. Pateicoties kondicionierim mašīnā patīkams vēsums. Ieraugam kokos sarkanus auglīšus ķekaros, pamanām, ka tie tiek tirgoti ceļamalās, izskatās kārdinoši, tāpēc nopērkam. Izrādās, ka tie ir rambutāni – pūkaini un ļoti garšīgi auglīši ar sēklu vidū. Turpinām virzību pa līkumotu kalnu ceļu ar pasakainām palmu ielejām, vēlāk izrādās ka tāds ir viss turpmākais ceļa posms. Apstājamies pafotografēt kalnus un apbrīnojami laipni vietējie iedzīvotāji mums piedāvā savas mājas tualeti.

Mūsu ceļš ved uz Tana Toradja rajonu, kas pazīstams ar savām neprastajām mirušo apglabāšanas tradīcijām. Parādās īpatnēja izskata laivas formas otrā stāva un jumtu daļas mājiņas. Kā izrādas, tādu ir ļoti daudz. Apmeklējam apbedījuma vietas klintīs ar koka lellēm uz balkoniem, kas ietērpti aizgājēju drēbēs. Apskatām iespaidīgu alu ar apbedījumiem vecos laivas formas zārkos un rindas izkārtotiem galvaskausiem. Pie vairākiem galvaskausiem novietots liels skaits ar cigaretēm. Laikam tās domātas aizgājējiem aizkapa dzīvei. Tā būtu laba reklāma cigaretēm – Smēķēšana – nogalina! Lieliski, ka mūsu grupā neviens nesmēķē.

Ceļā uz apbedījumu alu mūs pārsteidz neparasti resnie bambusu dzinumi un sajūsmina fotogēniskais un cēlais dūmakainās krāsas vērsis. Ciematiņa centrā vietējie iedzīvotaji pulcējas uz gaiļu cīņām. Gaiļiem tiek masētas kājas, kakli, muguras un iestaipīti spārni. Divi gaiļi uzsāk spontānu nesankcionētu paraugcīņu, kuru Ilgonis mēģina iemūžināt foto. Saimnieki gan ātri šo pašdarbību pārtrauc, jotā gaiļi var satraumēties pirms ”oficiālajiem” mačiem (gaiļu cīņas, šķiet, oficiāli ir aizliegtas).

Turpinājumā meklējam bērnu apbedīšanas koku. Atrodam to tikai tad, kad stipri jau krēslo. Mazi bērni ir apglabāti kokā izcirstos daudzos padziļinājumos, kas pēc tam ar koka tapiņām nosegti ar pītiem zāļu tepiķišiem, lai mazie gariņi neizbēg. Koks tumsā stāv mūsu priekšā liels, nokaltis un bez galotnes. Vēl spokaināku noskaņu rada spožās uguntiņas – spīdvaboles, kas kā kokā apbedīto bērnu gariņi pavada mūs, dodoties pa taku uz mašīnām.

Nokļūstam tur 18:50, kad jau ir pilnīgi tumšs, nolemjam doties vēl uz vakara peldi kādā ezerā ar tīru ūdeni. Tad sākas lielā meklēšanas spēle. Vispirms nesekmīgi pa dažādiem ceļiem meklējam ezeru, līdz sāk līt un pāriet visa vēlme peldēties. Tad cenšamies atrast benzīntanku, taču izrādās, ka tik vēlu (20:00) tie ir jau ciet. Benzīnu iespējams nopirkt tikai pudelēs ceļa malās. Ar to pietiek daudzajiem mopēdu īpašniekiem, bet nezin vai derētu mūsu mašīnām. Nedabūjuši ne ūdeni, ne benzīnu, pievērsāmies naktsmāju meklēšanai. Un tad sākas tas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ceļš pa kuru dodamies kalnup pārvēršas par kaut ko tādu, ko par ceļu grūti nosaukt. Ja kāds par to stāstītu video ierakstā, tad visus vārdus nāktos cenzēt , laižot pa virsu pī…, pī…, pī…. Tulkojumā tie būtu 60% stāvumi asi līkumi, salauzīts iegruvis asfalts, lieli akmeņi un tas viss ar kārtīgu lietus un melnas tumsas piedevu. Ja nebūtu mūsu meistarīgo šoferīšu droši vien mēs dabūtu nakšņot mašīnās kādā kalna nogāzē.

Ik pa laikam lecot ārā un ejot kājām, vai lēkājot ar mašīnām pa akmeņiem, beigu galā laimīgi sasniedzam 1424 m augstumu un vietējo zēnu pavadībā nokļūstam naktsmājās. Vai nu pārdzīvotās nervu spriedzes dēļ vai arī tiešām bija tik jauki, bet nakšņošana kalnu namiņā visiem sagādāja lielu prieku. Ēdot saimnieku sarūpēto garšīgo ēdienu Indonēzijas laucinieku gaumē, kurā ietilpa nūdeļu zupiņa, vistas kraukšķīši, siltas oliņas un banāni, klausoties Ilgoņa mutes harmoniku spēlē, jautri pavakarējām kuģīšformas mājiņā un devāmies gulēt kopā ar vistām un vēl citiem dažādas skaņas izdodošiem mājdzīvniekiem, lai celtos no rīta līdz ar gaiļiem un baudītu pirmos saules starus kalnos. Tikai šoferīši vēl nevarēja rimties un skaļi apsprieda tumšajos neceļos piedzīvoto. – Tad es devu pa labi, tad pa kreisi, tad pa gāzi, tad pa bremzēm, tad mašīna bladāc uz vēdera! Pī…, pī…, pī… – Pirmais un pēdējais pī… gan nedaudz pārspīlēts , lai sanāk krāšņāks stāstījums. Indonēzijas tūrē viss ir labs, kas naktī beidzas!

Agneses piezīmes:
Lelles tau-tau redzējām valdnieku apbedījumu vietā Suaya, alu ar daudzajiem kauliem neliela gājiena attālumā Tampangallo. Bērnu apbedījumu koku – Kambira. Katrā no abām vietām bija jāmaksā vietējiem kasieriem (apmaiņā pret oficiālām ieejas biļetēm) katram cilvēkam 20’000 IDR
Kalnā devāmies, lai sasniegtu vietu ar nosaukumu Batutumonga un apmetāmies Mama Yo’s mājā