Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.

Īss ieskats ceļojuma radīšanā

Ceļojums nerodas vienā dienā – tam nepieciešams daudz darba. Aptumsuma ceļojumam pat vairāk, jo varētu nebūt cita sākotnējā iemesla doties uz šo konkrēto vietu. Citos ceļojumos kāds varētu gribēt redzēt konkrētu apskates objektu, taču aptumsumi ir īslaicīgi un reti sakrīt ar tūristu vietām.
Tā ir reizē laba un slikta lieta. Vietas prom no acīm vienmēr ir ļoti kārdinošas, taču tai pat laikā tāda vieta var būt arī garlaicīga. Lai padarītu ceļu aizraujošāku, nepieciešams daudz lasīt, daudz meklēt lietas internetā, daudz runāt ar cilvēkiem, un vienā brīdī kaut kas no tā visa dos iedvesmu.
Šim braucienam man tās nebija Tana Toradžas apbedījumu tradīcijas, kuras citiem cilvēkiem liekas interesantas. Man tas bija brīdis, kad izlasīju šo rakstu par Togian salām. Raksts šobrīd ir kaut kur pazudis, taču tas ir ticis pārpublicēts šeit: http://en.paperblog.com/the-most-unique-destination-in-indonesia-the-togean-islands-900795/. Attālas salas ar retu elektrību, ļoti parastām naktsmītņu iespējām, maz tūristiem, taču neskartu dabu un snorkelēšanu – es jau dodos! :) Tas ir – mēs jau dodamies. Es patiešām ceru, ka mums šī vieta patiks pēc garā brauciena auto.
Pēc tam, kad ir atrasta iedvesma, apaudzēt to ar citām lietām ir daudz vieglāk, līdz ir laiks nolikt plānošanu pie malas, doties ceļā un sākt izbaudīt!