3.marts, ceturtdiena
Diena sākas ar mošeju lūgšanu skaņām, saullēktā. 6:30 btokastīs baudām vietējo tradicionālo ēdienu – banānu lapās ietītu rīsu un kokosriekstu maisījumu, pārspriežam ziņas par zemestrīci un gaidāmo cunami Indonēzijā. Priecājamies ka Indonēzija ir tik liela, ka neesam šī negadījuma tuvumā. Tikmēr vietējā kaza pretī viesnīcai mielojas ar miskastes saturu.
Diena saulaina +290 karsta. 7:30 dodamies vizināties ar laivām pa Tempes ezeru. Sakāpjam 3 smailīšveida laivās ar dibeniem uz laivas grīdas un labā noskaņojumā baudām saulaino dienu un viegli spirdzinošu vējiņu. Upes malās uz pāļiem sabūvētas ne tikai mājas bet arī mošeja. Sievietes uz laipām pie upes mazgā veļu un mazgājas pašas, gatavo ēdienu. Lido gārņi -balti un pelēki, zivju dzenīši, zīriņi un daži plēsīgie putni. Braucam caur ūdens hiacinšu, kaut kādu ūdens kāpostu, piparu un vīteņu džungļiem atklātā ezerā. Var tikai iedomāties cik skaists skats būtu, ja būtu hiacinšu ziedēšanas laiks, šobrīd redzami tikai daži ziediņi. Tālumā redzama kalnu grēda, debesīs balti mākoņi. Ezerā lielā skaitā sasprausti bambusa mieti, lai regulētu ūdens hiacinšu peldošo salu izplatīšanos. Zvejnieki ezerā met tīklus ar sīkam acīm. Ezerā iebraucam līdz vietai, kur izveidots neliels ezera vidū uzbuvētu māju ciematiņš. Var dzīvot arī tā, jo šeit ir silts un dzīve uz ūdens varētu būt pat veldzējošāka nekā krastā. Zivis pie sāniem, pārējo var pievest ar laivu. Atceļā baudām atpūtu un laivas sacenšas apdzenot viena otru. Atgriezušies upē redzam zivju izkraušanas un pieņemšanas vietu, kas izvietota uz pāļiem. Ezers pabaro vietējos un ļauj nopelnīt, tā vismaz gribētos domāt.
Divu stundu brauciens pa ezeru paiet ļoti ātri. Ejam atpakaļ uz viesnīcu un 9:30 dodamies tālāk ceļā. 55 km taisna ceļa posms. Mašīnas jau manāmi noputējušas un paši esam stipri sasvīduši. Ainava ar rīsu laukiem un tradicionālām mājiņām, kas būvetas uz pāļiem. Rīsi tiek migloti ar rokas miglotāju. Redzam dažas villas ar košuma krūmu dzīvžogiem un krāsainiem ornamentiem. Satelīta šķīvji visiem sasprausti zemē un pavērsti tieši uz augšu pret debesīm. Ceļa malās tiek žāveti kukurūzas graudi. Daļu no tiem apēd gaiļi un vistas, kas, tāpat kā suņi, ceļa malas uzskata par savu teritoriju. Pretī nāk skaisti saposti bērni skolas formās, kas katrai skolai citādas. Bērni dodas mājup no mācībām. Pirms otrās mašīnas mūsu kolonnā regulāri izskrien suņi, šoreiz tā ir baltā mašīna, kura tos svinīgi sagaida. Ceļa malās tirgo sudraba kupolus mošejām. Kā saprotam, tad kupols mošejai ir galvenais elements, jo vairākās vietās redzami spoži kupoli uz nepabeigtām ēkām. Spriežam par iespēju kupolu pievienot arī mašīnai vai uzlikt vasarnīcai Latvijā. Ainavu nomaina kokospalmu un banānu dārzi. Pateicoties kondicionierim mašīnā patīkams vēsums. Ieraugam kokos sarkanus auglīšus ķekaros, pamanām, ka tie tiek tirgoti ceļamalās, izskatās kārdinoši, tāpēc nopērkam. Izrādās, ka tie ir rambutāni – pūkaini un ļoti garšīgi auglīši ar sēklu vidū. Turpinām virzību pa līkumotu kalnu ceļu ar pasakainām palmu ielejām, vēlāk izrādās ka tāds ir viss turpmākais ceļa posms. Apstājamies pafotografēt kalnus un apbrīnojami laipni vietējie iedzīvotāji mums piedāvā savas mājas tualeti.
Mūsu ceļš ved uz Tana Toradja rajonu, kas pazīstams ar savām neprastajām mirušo apglabāšanas tradīcijām. Parādās īpatnēja izskata laivas formas otrā stāva un jumtu daļas mājiņas. Kā izrādas, tādu ir ļoti daudz. Apmeklējam apbedījuma vietas klintīs ar koka lellēm uz balkoniem, kas ietērpti aizgājēju drēbēs. Apskatām iespaidīgu alu ar apbedījumiem vecos laivas formas zārkos un rindas izkārtotiem galvaskausiem. Pie vairākiem galvaskausiem novietots liels skaits ar cigaretēm. Laikam tās domātas aizgājējiem aizkapa dzīvei. Tā būtu laba reklāma cigaretēm – Smēķēšana – nogalina! Lieliski, ka mūsu grupā neviens nesmēķē.
Ceļā uz apbedījumu alu mūs pārsteidz neparasti resnie bambusu dzinumi un sajūsmina fotogēniskais un cēlais dūmakainās krāsas vērsis. Ciematiņa centrā vietējie iedzīvotaji pulcējas uz gaiļu cīņām. Gaiļiem tiek masētas kājas, kakli, muguras un iestaipīti spārni. Divi gaiļi uzsāk spontānu nesankcionētu paraugcīņu, kuru Ilgonis mēģina iemūžināt foto. Saimnieki gan ātri šo pašdarbību pārtrauc, jotā gaiļi var satraumēties pirms ”oficiālajiem” mačiem (gaiļu cīņas, šķiet, oficiāli ir aizliegtas).
Turpinājumā meklējam bērnu apbedīšanas koku. Atrodam to tikai tad, kad stipri jau krēslo. Mazi bērni ir apglabāti kokā izcirstos daudzos padziļinājumos, kas pēc tam ar koka tapiņām nosegti ar pītiem zāļu tepiķišiem, lai mazie gariņi neizbēg. Koks tumsā stāv mūsu priekšā liels, nokaltis un bez galotnes. Vēl spokaināku noskaņu rada spožās uguntiņas – spīdvaboles, kas kā kokā apbedīto bērnu gariņi pavada mūs, dodoties pa taku uz mašīnām.
Nokļūstam tur 18:50, kad jau ir pilnīgi tumšs, nolemjam doties vēl uz vakara peldi kādā ezerā ar tīru ūdeni. Tad sākas lielā meklēšanas spēle. Vispirms nesekmīgi pa dažādiem ceļiem meklējam ezeru, līdz sāk līt un pāriet visa vēlme peldēties. Tad cenšamies atrast benzīntanku, taču izrādās, ka tik vēlu (20:00) tie ir jau ciet. Benzīnu iespējams nopirkt tikai pudelēs ceļa malās. Ar to pietiek daudzajiem mopēdu īpašniekiem, bet nezin vai derētu mūsu mašīnām. Nedabūjuši ne ūdeni, ne benzīnu, pievērsāmies naktsmāju meklēšanai. Un tad sākas tas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ceļš pa kuru dodamies kalnup pārvēršas par kaut ko tādu, ko par ceļu grūti nosaukt. Ja kāds par to stāstītu video ierakstā, tad visus vārdus nāktos cenzēt , laižot pa virsu pī…, pī…, pī…. Tulkojumā tie būtu 60% stāvumi asi līkumi, salauzīts iegruvis asfalts, lieli akmeņi un tas viss ar kārtīgu lietus un melnas tumsas piedevu. Ja nebūtu mūsu meistarīgo šoferīšu droši vien mēs dabūtu nakšņot mašīnās kādā kalna nogāzē.
Ik pa laikam lecot ārā un ejot kājām, vai lēkājot ar mašīnām pa akmeņiem, beigu galā laimīgi sasniedzam 1424 m augstumu un vietējo zēnu pavadībā nokļūstam naktsmājās. Vai nu pārdzīvotās nervu spriedzes dēļ vai arī tiešām bija tik jauki, bet nakšņošana kalnu namiņā visiem sagādāja lielu prieku. Ēdot saimnieku sarūpēto garšīgo ēdienu Indonēzijas laucinieku gaumē, kurā ietilpa nūdeļu zupiņa, vistas kraukšķīši, siltas oliņas un banāni, klausoties Ilgoņa mutes harmoniku spēlē, jautri pavakarējām kuģīšformas mājiņā un devāmies gulēt kopā ar vistām un vēl citiem dažādas skaņas izdodošiem mājdzīvniekiem, lai celtos no rīta līdz ar gaiļiem un baudītu pirmos saules starus kalnos. Tikai šoferīši vēl nevarēja rimties un skaļi apsprieda tumšajos neceļos piedzīvoto. – Tad es devu pa labi, tad pa kreisi, tad pa gāzi, tad pa bremzēm, tad mašīna bladāc uz vēdera! Pī…, pī…, pī… – Pirmais un pēdējais pī… gan nedaudz pārspīlēts , lai sanāk krāšņāks stāstījums. Indonēzijas tūrē viss ir labs, kas naktī beidzas!
Agneses piezīmes:
Lelles tau-tau redzējām valdnieku apbedījumu vietā Suaya, alu ar daudzajiem kauliem neliela gājiena attālumā Tampangallo. Bērnu apbedījumu koku – Kambira. Katrā no abām vietām bija jāmaksā vietējiem kasieriem (apmaiņā pret oficiālām ieejas biļetēm) katram cilvēkam 20’000 IDR
Kalnā devāmies, lai sasniegtu vietu ar nosaukumu Batutumonga un apmetāmies Mama Yo’s mājā