Uz Džakartu

17. marts

Ceļamies viesnīcā Miko Makašarā. Deviņos [sarunātas] brokastis, bet pirms tam Agnese, Andra , Imants un Rūdolfs ar taksi dodas uz pastu. Pēc brokastīm pieci no mums dodas uz tirgu, kur radām fotografēšanās svētkus vietējiem. Visi atgriežamies viesnīcā un ar busiņu dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Džakartu, kur arī veiksmigi nosēžamies. Ar trim taksometriem Blue Bird nokļūstam visai jaukā naktsmītnē The Packer Lodge. Te ir komfortablas guļvietas katram savā nišā. Dušas un tualetes darbojas pat bez ķipīšiem. Var dabūt alu, ko steidzam izmantot. Omulīgi pasēžam, šo to uzēdot. Vakarā vēl daži no mums atrod sevī spēku pastaigai pa pilsētu, aizejot uz holandiešu laukumu. Ap to ir gājēju ielas ar diezgan dzīvu nakts tirdzniecību. Ieejam smalkā restorānā ar dzīvo mūziku, kur mums laipni izrāda visas telpas, bet pēc visa tā mēs atkal atkal dodamies ielās. Tā kā šeit ir galvaspilsēta, tad vietējie vairs neizrāda vēlēšanos ar mums fotografēties. Esam izsisti no ierastā. Pēc 11 vakarā atgriežamies un izklīstam pa saviem plauktiņiem. Mūsu istabā tie ir divos stāvos – 8 gab. Ir daudz ērtak nekā daudzviet citur. Saldi iemiegam pēc šīs piesātinātās dienas.

Trakās satiksmes diena

2. marts

No rīta viss notika raiti, mums atveda trīs automašīnas – baltu, pelēku un melnu jeb divas Toyota Avanza un vienu Daihatsu Xenia. Tie, kam bija pieredze braukšanā pa kreiso pusi, sēdās pie stūres pirmie. Sākumā braukšana pa pilsētu vedās normāli, kaut arī valdīja liela drūzma, visi palaida garām. Aizbraucām ostā apskatīt Bugis būvētos tradicionālos koka kuģus, vienā pat varējām ielīst iekšā. Diena bija saulaina un karsta.

Iepirkšanās braucienam lielveikalā arī bija interesanta, bet izvērtās ļoti gara. Tad ielējām benzīnu un gribējam sākt ceļojumu, bet kas tev deva. Uz stundu iekļuvām sastrēgumā. Visi spiežas pie sāniem, motorolleri lien katrā spraugā. Kamēr izkļuvām no Makasaras, pēcpusdiena klāt. Tālāk arī nebija viegli, bija jābrauc pa kalnu serpentīnu, ātrums mazs, apdzīt grūti. Kļuva tumšs, sāka līt, mūsu kolonna sadalījās, nevarējam sazināties, jo sakari bija slikti.

Uz ceļa nemitīgi pārsteigumi – bedres, smilšu čupas, bezrūpīgi gājēji, nepareizi novietotas mašīnas, suņi. Gar šoseju gandrīz visur rosās cilvēki, saliktas būdiņas kā tirgū. Šķiet, ka visa indonēziešu dzīve rit ceļa malā. Ar vārdu sakot, iepazināmies ar vietējo kolorītu. Tomēr pateicoties šoferu prasmei nonācam galā Sengkangā bez nevienas skrambiņas un apmetāmies greznā viesnīcas ēkā. Pēc garā brauciena vakariņas un aukstais alus garšoja lieliski

Miljonāru diena

1. marts

Pēc plkst.4 no rīta, pēc aptuveni 38 stundu ceļojuma un pusgulētas nakts lidmašīnā, beidzot nokļuvām viesnīcā Miko. Tiek nokārtotas viesnīcas formalitātes un ap plkst.5 var jau līst gultā. Vēl tikai jānoklausās rīta lūgšana un sapnis var sākties. Par nožēlošanu šai patīkamai nodarbībai atliek mazāk par 4 stundām.

Plkst 9:00 ierodamies brokastīs. Visi entuziasma pilni, tikai pa brīdim kāds mēģina aizmigt. Viesnīca normāla. Brokastīs maigie rīsi un rīsi ar piešprici, kautkāda pūkaina balta domājams gaļa, arī kaut kas aknām līdzīgs un asa zupiņa. Viss labi. Daži sūdzas ka istabā nav logu , citiem atkal logs ir, bet vērsts uz šaktu. Tiek izdalīti ceļojuma krekli.

Diena veltīta Makassaras izpētei. Bet vispirms bizness. Auto īres kārtošana un naudas maiņa. Bet kā lai tur nokļūst. Sarunas ar viesnīcas kalpotājiem ilgst ilgi. Beidzot mums tiek piešķirts busiņš ar šoferi un gidi. Mums likās, ka auto izīrēšana paņems ilgāko laiku, bet nekā. Tiekam galā neticami ātri. Tagad naudas maiņa. Apstaigājam vairākas bankas un izšķiramies par to, kurā bijām sākumā. Process aizņem laiku. Saprotam ka šajā valstī nekas ātri nenotiek. Kurss tāds, ka par 10 000 rūpijiem jāmaksā 66 centi. Un tā- urrā, mēs kļūstam par vairāku miljonu īpašniekiem. Esam miljonāri, nav problēmu.

Nu uz pilsētu. Dodamies uz ostu, kur jābūt vecajiem koka kuģiem. Bet nekā, viņu tur nav, vai arī mūsu gide tos neprata atrast. Toties atrodam zivju restorānu. Ieeja nevieš uzticību, bet te par ārējo izskatu pagaidām neuztraucas. Pie ieejas vairākas kastes ar dažādām zivīm. Izvēlamies to ko Eiropā sauc par Dorada un vēl vienu, tādu resnāku. Zivis te 3, 5- 4, 2 Eiro par zivi. Iedomājos cik tas Eiropā maksātu, brr. Un tad mums sāk nest visādas uzkodas, asie gurķīši u.t.t. Vēl restorāna bonuss, te spēlē dzīvā mūziks. Cilvēki priecīgi, fotografē, arī paši labprāt uzdzied. Arī mūsu bāleliņi uzrāva ” ja es būtu to zinājis, ka tik labi šai vietā…”. Atsaucība bija vidēja, indonēziešiem vēl vajag augt, lai mūs saprastu.

Un tad uz pilsētas apskati. Dodamies uz Holandiešu fortu [Fort Rotterdam]. Daudz vietējo jauniešu te tusējas. Daudzi grib ar mums nofotografēties. Satiekam interesantu vīru, kurš māca jaunajiem jūrniekiem angļu valodu. Solās mums parādīt koka kuģus. Tad aizsoļojam līdz jūras krastam. Nekāds efektīvs saulriets nesanāk, jo ir mākoņi. Tieši mākoņi dod skaistu fonu. Atliek kādus 2 km nosoļot un esam viesnīcā. Vēl tikai viena procedūra, naudas sadale. Daudz banknošu, daudz joku un katram miljonāra statuss. Var mierīgi gulēt. Vienīgi traucē domas, kā to bagātību saglabāt.

Pirmā pirts diena

29. februāris

Šodien pamosties jūtos jau mundrāks nekā vakar. Salonā apgaismojums vēl tumšs, visiem žalūzijas ciet, bet ja kāds/a pavirina, tad ir spoža gaisma pa salonu. Daudzi vēl guļ, bet daži nomodā. Paskatos filmas uz paneļa. Pēc laiciņa jau modina visus augšā, slēdzot iekšā salona gaismu. Pēc laika jau sāk piedāvāt brokastis. Brokastīs ir: omlete ar grauzdētu maizi divās šķēlēs, salātos tomāti ar mozarellas sieru, maizīte, sviests, saldajā turku jogurts, zapte un ūdens. Izpildīju imigranta lapiņu.

Beidzot pienācis nosēšanās laiks un forši nosēžamies, beidzot esam uz cietzemes. Ejot ārā no lidmašīnas pa tuneli, jau iesitas sutīgs karstumiņš. Pirmā pirts diena, jāsaka. Lidostas ēkā ir kondicionēts gaiss, tad ir patīkamāk. Sagaidām visus vienā vietā un tad visi kopīgi arī dodamies uz pasu kontroli, kur mums pasēs iespieda šādi: “IMMIGRATION INDONESIA VISA EXEMTION”. Man to iespieda blakus vēlēšanas zīmēm, Normundam iespieda bērnu lapā. Dodamies pēc bagāžas. Kādu laiku gaidām un sagaidām. Tad ārā uz lidostu, pēdējās skanēšanas, ne šķidrums, ne dators jāvelk ārā.

Izejam no lidostas un nokļūstam pirtī. Ārā jau ir tumšs palicis, jo te jau pēc 18:00 iestājas tumsa. Ir 27 grādi un sutīgi. Skatāmies autobusu uz pirmo termināli, viens gar degunu nobrauca un gaidām nākamo. Daudz dažādi autobusi piestāj, dažs labs vēl ripojot, cilvēki kāpj ārā vai iekšā transportā. Sagaidījām īsto par brīvu starp-termināļa autobusu un iekāpām iekšā. Saspiežamies aizmugurē ar visiem čemodāniem. Sākam braukt, pēc 100 metriem tas piestāja, un tur pamanījām, ka stāv Agnese, ar ko sarunājām satikties lidostā.

Veiksmīgi visi kopā aizbraucam uz pirmo termināli. Ejam iekšā un cauri kontrolei, neko ārā nevelkot. Te viņiem nerūp nemaz, vai dators un šķidrums ir atsevišķi izņemts. Pamanām palielu prusaku skraidām pie reģistrēšanās letes. Sareģistrējam un nododam bagāžu. Tad visi dodamies uz lidmašīnu cauri lielai dekoratīvai arkai, kas ved uz augšu un šķērsojot tiltu bez logiem ar jumtu un dārzs apakšā. Telpās ir patīkami vēsi, jo visās malās ir ventilācija, kas nāk no grīdas. Savācamies visi vienā vietā, kur vairāk brīvo sēžamvietu un gaidām savu lidmašīnu, kas paredzēta 21:45. Pienāk norādītais laiks un dodamies uz vārtiem. Skatāmies, ka nekas īsti nenotiekas, bet durvis vaļā. Dodamies tālāk, bet izrādījās, ka tā vēl nav pieejama, un lidostas darbinieks skrēja pakaļ, lai vestu atpakaļ. Teica, ka pēc pusstundas būs. Tad visi gaidām. Ievērojam, ka uz ekrāna arī pārliek laiku par 20 minūtēm, pēc laika pazūd no ekrāna. Prasām, kas noticies. Teica, ka kavēsies vēl par pusstundu. Secinājām, ka nevajag ticēt acīm, nevajag ticēt, ko saka, un ceram uz to labāko. Beidzot pienācis ilgi gaidītais aicinājums uz lidmašīnu, un kāpjam lejā un autobusā iekšā, kas aizved pie lidmašīnas.

Lidmašīna ir salīdzinoša jauna. Gaiss gan ir diezgan pavēss. Sasēžamies savās vietās. Iesnaudos uz mirkli un pamostos pēc brītiņa un secinu ka vēl joprojām uz skrejceļa, tad pēc brītiņa paceļamies. Pieslēdzos pie video likšanu kopā, ko sen vajadzēja izdarīt. Sāka dalīt visiem papīra maisiņu. Maisiņā bija bulciņa un glāze ūdens. Beidzot nokļūstam galā un kāpjam ārā, un ne mazāk karsti sutīgs gaiss mūs sagaida arī šeit. Tiekam pie bagāžas letes un gaidām savu bagāžu, tie nāk lēni un nesteidzīgi. Pēc dažu citu mantu rotēšanas ceturto reizi, sākas parādīties mūsu pirmās bagāžas un drīzumā arī sagaidām pārējās. Visi sagaidījuši un grasāmies iet ārā, bet pa ceļam mūs aptur, lai pārbaudītu, vai esam paņēmuši pareizās bagāžas, un tad tikai palaida tālāk. Dodamies tālāk un pie izejas ir takšu pasūtīšanas sistēma un paņemam pēc nejaušības principa 3 takšus. Izejot ārā, tur jau sagaida bars cilvēku, kuri sauc, lai ietu uz viņu taksi. Sākam uzzināt cenas un kaulēties. Beigās vienojamies, ka salienam divos takšos un katrs taksis izmaksās 150000 rūpijas. Saspiežam bagāžas un paši ar’ saspiežamies taksī, kā nekā 11 cilvēki. Izbraucam uz ceļa un drīz piestāja pie posteņu, kur jāmaksā 3500 rūpijas par maksas ceļiem vieglajām mašīnām. Pēc kāda laiciņa tuvojamies viesnīcai braucot pa Eiropas paskata graustu rajoniem un drīz vien starp tiem ieraugam mūsu viesnīcu, kura izceļas smuki no apkārtnes. Laipni mūs sagaida nakts vidū un iedod mums numuru un sadalāmies pa istabām. Viesnīca ir moderna un smuka. Istabā ir kondicionieris, ko ātri vien saslēdzām un gājām dušā un dodamies gulēt. Arlabunakti.

Agneses piezīmes:
Uz Makassaru lidojām ar Sriwijaya lidkompāniju, turpatpakaļ biļete apmēram 100Eur.
Džakartas lidostas otrajā terminālī ir daudz naudas maiņas punktu – tajos, kas tuvāk izejām, kurss ir sliktāks. Pirmajā terminālī, no kurienes lido liela daļa vietējo reisu naudas maiņas punktu neesot vispār.
Makassaras lidostā ielidojām naktī ar vienu no pēdējiem reisiem, iespējas izmainīt naudu nebija nekādas, labi, ka priekš takšiem samainījām Džakartas lidostā.