Uz Džakartu

17. marts

Ceļamies viesnīcā Miko Makašarā. Deviņos [sarunātas] brokastis, bet pirms tam Agnese, Andra , Imants un Rūdolfs ar taksi dodas uz pastu. Pēc brokastīm pieci no mums dodas uz tirgu, kur radām fotografēšanās svētkus vietējiem. Visi atgriežamies viesnīcā un ar busiņu dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Džakartu, kur arī veiksmigi nosēžamies. Ar trim taksometriem Blue Bird nokļūstam visai jaukā naktsmītnē The Packer Lodge. Te ir komfortablas guļvietas katram savā nišā. Dušas un tualetes darbojas pat bez ķipīšiem. Var dabūt alu, ko steidzam izmantot. Omulīgi pasēžam, šo to uzēdot. Vakarā vēl daži no mums atrod sevī spēku pastaigai pa pilsētu, aizejot uz holandiešu laukumu. Ap to ir gājēju ielas ar diezgan dzīvu nakts tirdzniecību. Ieejam smalkā restorānā ar dzīvo mūziku, kur mums laipni izrāda visas telpas, bet pēc visa tā mēs atkal atkal dodamies ielās. Tā kā šeit ir galvaspilsēta, tad vietējie vairs neizrāda vēlēšanos ar mums fotografēties. Esam izsisti no ierastā. Pēc 11 vakarā atgriežamies un izklīstam pa saviem plauktiņiem. Mūsu istabā tie ir divos stāvos – 8 gab. Ir daudz ērtak nekā daudzviet citur. Saldi iemiegam pēc šīs piesātinātās dienas.

Neredzēto tarsiju diena

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.