Tag Archives: hotel

Uz Džakartu

  By | |
Leave a comment

17. marts

Ceļamies viesnīcā Miko Makašarā. Deviņos [sarunātas] brokastis, bet pirms tam Agnese, Andra , Imants un Rūdolfs ar taksi dodas uz pastu. Pēc brokastīm pieci no mums dodas uz tirgu, kur radām fotografēšanās svētkus vietējiem. Visi atgriežamies viesnīcā un ar busiņu dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Džakartu, kur arī veiksmigi nosēžamies. Ar trim taksometriem Blue Bird nokļūstam visai jaukā naktsmītnē The Packer Lodge. Te ir komfortablas guļvietas katram savā nišā. Dušas un tualetes darbojas pat bez ķipīšiem. Var dabūt alu, ko steidzam izmantot. Omulīgi pasēžam, šo to uzēdot. Vakarā vēl daži no mums atrod sevī spēku pastaigai pa pilsētu, aizejot uz holandiešu laukumu. Ap to ir gājēju ielas ar diezgan dzīvu nakts tirdzniecību. Ieejam smalkā restorānā ar dzīvo mūziku, kur mums laipni izrāda visas telpas, bet pēc visa tā mēs atkal atkal dodamies ielās. Tā kā šeit ir galvaspilsēta, tad vietējie vairs neizrāda vēlēšanos ar mums fotografēties. Esam izsisti no ierastā. Pēc 11 vakarā atgriežamies un izklīstam pa saviem plauktiņiem. Mūsu istabā tie ir divos stāvos – 8 gab. Ir daudz ērtak nekā daudzviet citur. Saldi iemiegam pēc šīs piesātinātās dienas.

Garais un līkumainais atpakaļceļš

  By | |
Leave a comment

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.

(English) The day before the eclipse

  By | |
Leave a comment

March 8th

It is important to talk to the local people. In this way, last evening we have found out that our route goes through a road renovation zone. It is closed for cars between 8am and 12pm. This factor requires leaving the hotel early (we are staying in the hotel Waraswati in Pagimana).

As usual we wake up at 6am. The breakfast is not included in the hotel price but we get some rice with few pieces of chicken and traditional shrimp crisps. Even though there is no alternative, the food here is great. Tea or coffee is not served (we don’t specificaly insist on having it, so it may be possible to get it if asked).

We fear that it may be difficult to find petrol station further along out route, so we fill the tanks in Pagimana and continue our journey. Around 1 km to the south from a town called Salodik, there is a small park called ‘obyek wisata pilaweanto salodik’. When we arrive, there is nobody at the entrance, so we open the gates ourselves and enter the park. This recreational zone contains few waterfalls, canopies and pedestrian paths. It is poorly maintained and almost seems to be abandoned. The waterfalls are nice and some of the group members go for a dip beneath one of them. The park offers refreshment during the hot day, so it is worth visiting. When we leave two men are waiting for us at the entrance and ask for an entry fee – 2000 rupies (approx. 0.13eur) per person.
8th of March is known as women’s day and Ilgonis presents flowers to the ladies in our team.

As we plan to camp on the beach during the night, we continue our road without stops. We must arrange our camp before the nightfall – the sunset here is around 6pm. We manage to find a nice spot close to the town called Pangkalaseang in the east of the central Sulawesi. The beach is close to the main road, but we need to go a short distance through coconut palm plantation to reach it. This is an extremely beautiful place – white sand, blue ocean, clear sky. This is a tropical paradise. Few of us set-up tents, few arrange sleeping under the mosquito nets and one would sleep directly below the sky (mosquite repealent is required). We make a small fire place and set up a dinner ‘table’. We go to sleep early. Tomorrow is the most important day of our journey.

Agnese’s notes:
The road between Salodik and Pangkalaseang is not ideal but not too bad either. Potholes in places sometimes small, sometimes for several meters.
The Poh bay is beautiful, we snorkel for a bit just before turning north away from it. There are coralls here as well and very beautiful ones once you get through a small forest of sea-weed.
Don’t attempt to sleep on beach without a mosquito net. The mosquito repellent perhaps helps to fall asleep, but the sleep only lasts till a point when you wake up from something biting vigorously.

Neredzēto tarsiju diena

  By | |
Leave a comment

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.

Viss ir labs, kas naktī beidzas

  By | |
4 Comments

3.marts, ceturtdiena
Diena sākas ar mošeju lūgšanu skaņām, saullēktā. 6:30 btokastīs baudām vietējo tradicionālo ēdienu – banānu lapās ietītu rīsu un kokosriekstu maisījumu, pārspriežam ziņas par zemestrīci un gaidāmo cunami Indonēzijā. Priecājamies ka Indonēzija ir tik liela, ka neesam šī negadījuma tuvumā. Tikmēr vietējā kaza pretī viesnīcai mielojas ar miskastes saturu.

Diena saulaina +290 karsta. 7:30 dodamies vizināties ar laivām pa Tempes ezeru. Sakāpjam 3 smailīšveida laivās ar dibeniem uz laivas grīdas un labā noskaņojumā baudām saulaino dienu un viegli spirdzinošu vējiņu. Upes malās uz pāļiem sabūvētas ne tikai mājas bet arī mošeja. Sievietes uz laipām pie upes mazgā veļu un mazgājas pašas, gatavo ēdienu. Lido gārņi -balti un pelēki, zivju dzenīši, zīriņi un daži plēsīgie putni. Braucam caur ūdens hiacinšu, kaut kādu ūdens kāpostu, piparu un vīteņu džungļiem atklātā ezerā. Var tikai iedomāties cik skaists skats būtu, ja būtu hiacinšu ziedēšanas laiks, šobrīd redzami tikai daži ziediņi. Tālumā redzama kalnu grēda, debesīs balti mākoņi. Ezerā lielā skaitā sasprausti bambusa mieti, lai regulētu ūdens hiacinšu peldošo salu izplatīšanos. Zvejnieki ezerā met tīklus ar sīkam acīm. Ezerā iebraucam līdz vietai, kur izveidots neliels ezera vidū uzbuvētu māju ciematiņš. Var dzīvot arī tā, jo šeit ir silts un dzīve uz ūdens varētu būt pat veldzējošāka nekā krastā. Zivis pie sāniem, pārējo var pievest ar laivu. Atceļā baudām atpūtu un laivas sacenšas apdzenot viena otru. Atgriezušies upē redzam zivju izkraušanas un pieņemšanas vietu, kas izvietota uz pāļiem. Ezers pabaro vietējos un ļauj nopelnīt, tā vismaz gribētos domāt.

Divu stundu brauciens pa ezeru paiet ļoti ātri. Ejam atpakaļ uz viesnīcu un 9:30 dodamies tālāk ceļā. 55 km taisna ceļa posms. Mašīnas jau manāmi noputējušas un paši esam stipri sasvīduši. Ainava ar rīsu laukiem un tradicionālām mājiņām, kas būvetas uz pāļiem. Rīsi tiek migloti ar rokas miglotāju. Redzam dažas villas ar košuma krūmu dzīvžogiem un krāsainiem ornamentiem. Satelīta šķīvji visiem sasprausti zemē un pavērsti tieši uz augšu pret debesīm. Ceļa malās tiek žāveti kukurūzas graudi. Daļu no tiem apēd gaiļi un vistas, kas, tāpat kā suņi, ceļa malas uzskata par savu teritoriju. Pretī nāk skaisti saposti bērni skolas formās, kas katrai skolai citādas. Bērni dodas mājup no mācībām. Pirms otrās mašīnas mūsu kolonnā regulāri izskrien suņi, šoreiz tā ir baltā mašīna, kura tos svinīgi sagaida. Ceļa malās tirgo sudraba kupolus mošejām. Kā saprotam, tad kupols mošejai ir galvenais elements, jo vairākās vietās redzami spoži kupoli uz nepabeigtām ēkām. Spriežam par iespēju kupolu pievienot arī mašīnai vai uzlikt vasarnīcai Latvijā. Ainavu nomaina kokospalmu un banānu dārzi. Pateicoties kondicionierim mašīnā patīkams vēsums. Ieraugam kokos sarkanus auglīšus ķekaros, pamanām, ka tie tiek tirgoti ceļamalās, izskatās kārdinoši, tāpēc nopērkam. Izrādās, ka tie ir rambutāni – pūkaini un ļoti garšīgi auglīši ar sēklu vidū. Turpinām virzību pa līkumotu kalnu ceļu ar pasakainām palmu ielejām, vēlāk izrādās ka tāds ir viss turpmākais ceļa posms. Apstājamies pafotografēt kalnus un apbrīnojami laipni vietējie iedzīvotāji mums piedāvā savas mājas tualeti.

Mūsu ceļš ved uz Tana Toradja rajonu, kas pazīstams ar savām neprastajām mirušo apglabāšanas tradīcijām. Parādās īpatnēja izskata laivas formas otrā stāva un jumtu daļas mājiņas. Kā izrādas, tādu ir ļoti daudz. Apmeklējam apbedījuma vietas klintīs ar koka lellēm uz balkoniem, kas ietērpti aizgājēju drēbēs. Apskatām iespaidīgu alu ar apbedījumiem vecos laivas formas zārkos un rindas izkārtotiem galvaskausiem. Pie vairākiem galvaskausiem novietots liels skaits ar cigaretēm. Laikam tās domātas aizgājējiem aizkapa dzīvei. Tā būtu laba reklāma cigaretēm – Smēķēšana – nogalina! Lieliski, ka mūsu grupā neviens nesmēķē.

Ceļā uz apbedījumu alu mūs pārsteidz neparasti resnie bambusu dzinumi un sajūsmina fotogēniskais un cēlais dūmakainās krāsas vērsis. Ciematiņa centrā vietējie iedzīvotaji pulcējas uz gaiļu cīņām. Gaiļiem tiek masētas kājas, kakli, muguras un iestaipīti spārni. Divi gaiļi uzsāk spontānu nesankcionētu paraugcīņu, kuru Ilgonis mēģina iemūžināt foto. Saimnieki gan ātri šo pašdarbību pārtrauc, jotā gaiļi var satraumēties pirms ”oficiālajiem” mačiem (gaiļu cīņas, šķiet, oficiāli ir aizliegtas).

Turpinājumā meklējam bērnu apbedīšanas koku. Atrodam to tikai tad, kad stipri jau krēslo. Mazi bērni ir apglabāti kokā izcirstos daudzos padziļinājumos, kas pēc tam ar koka tapiņām nosegti ar pītiem zāļu tepiķišiem, lai mazie gariņi neizbēg. Koks tumsā stāv mūsu priekšā liels, nokaltis un bez galotnes. Vēl spokaināku noskaņu rada spožās uguntiņas – spīdvaboles, kas kā kokā apbedīto bērnu gariņi pavada mūs, dodoties pa taku uz mašīnām.

Nokļūstam tur 18:50, kad jau ir pilnīgi tumšs, nolemjam doties vēl uz vakara peldi kādā ezerā ar tīru ūdeni. Tad sākas lielā meklēšanas spēle. Vispirms nesekmīgi pa dažādiem ceļiem meklējam ezeru, līdz sāk līt un pāriet visa vēlme peldēties. Tad cenšamies atrast benzīntanku, taču izrādās, ka tik vēlu (20:00) tie ir jau ciet. Benzīnu iespējams nopirkt tikai pudelēs ceļa malās. Ar to pietiek daudzajiem mopēdu īpašniekiem, bet nezin vai derētu mūsu mašīnām. Nedabūjuši ne ūdeni, ne benzīnu, pievērsāmies naktsmāju meklēšanai. Un tad sākas tas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ceļš pa kuru dodamies kalnup pārvēršas par kaut ko tādu, ko par ceļu grūti nosaukt. Ja kāds par to stāstītu video ierakstā, tad visus vārdus nāktos cenzēt , laižot pa virsu pī…, pī…, pī…. Tulkojumā tie būtu 60% stāvumi asi līkumi, salauzīts iegruvis asfalts, lieli akmeņi un tas viss ar kārtīgu lietus un melnas tumsas piedevu. Ja nebūtu mūsu meistarīgo šoferīšu droši vien mēs dabūtu nakšņot mašīnās kādā kalna nogāzē.

Ik pa laikam lecot ārā un ejot kājām, vai lēkājot ar mašīnām pa akmeņiem, beigu galā laimīgi sasniedzam 1424 m augstumu un vietējo zēnu pavadībā nokļūstam naktsmājās. Vai nu pārdzīvotās nervu spriedzes dēļ vai arī tiešām bija tik jauki, bet nakšņošana kalnu namiņā visiem sagādāja lielu prieku. Ēdot saimnieku sarūpēto garšīgo ēdienu Indonēzijas laucinieku gaumē, kurā ietilpa nūdeļu zupiņa, vistas kraukšķīši, siltas oliņas un banāni, klausoties Ilgoņa mutes harmoniku spēlē, jautri pavakarējām kuģīšformas mājiņā un devāmies gulēt kopā ar vistām un vēl citiem dažādas skaņas izdodošiem mājdzīvniekiem, lai celtos no rīta līdz ar gaiļiem un baudītu pirmos saules starus kalnos. Tikai šoferīši vēl nevarēja rimties un skaļi apsprieda tumšajos neceļos piedzīvoto. – Tad es devu pa labi, tad pa kreisi, tad pa gāzi, tad pa bremzēm, tad mašīna bladāc uz vēdera! Pī…, pī…, pī… – Pirmais un pēdējais pī… gan nedaudz pārspīlēts , lai sanāk krāšņāks stāstījums. Indonēzijas tūrē viss ir labs, kas naktī beidzas!

Agneses piezīmes:
Lelles tau-tau redzējām valdnieku apbedījumu vietā Suaya, alu ar daudzajiem kauliem neliela gājiena attālumā Tampangallo. Bērnu apbedījumu koku – Kambira. Katrā no abām vietām bija jāmaksā vietējiem kasieriem (apmaiņā pret oficiālām ieejas biļetēm) katram cilvēkam 20’000 IDR
Kalnā devāmies, lai sasniegtu vietu ar nosaukumu Batutumonga un apmetāmies Mama Yo’s mājā

Miljonāru diena

  By | |
Leave a comment

1. marts

Pēc plkst.4 no rīta, pēc aptuveni 38 stundu ceļojuma un pusgulētas nakts lidmašīnā, beidzot nokļuvām viesnīcā Miko. Tiek nokārtotas viesnīcas formalitātes un ap plkst.5 var jau līst gultā. Vēl tikai jānoklausās rīta lūgšana un sapnis var sākties. Par nožēlošanu šai patīkamai nodarbībai atliek mazāk par 4 stundām.

Plkst 9:00 ierodamies brokastīs. Visi entuziasma pilni, tikai pa brīdim kāds mēģina aizmigt. Viesnīca normāla. Brokastīs maigie rīsi un rīsi ar piešprici, kautkāda pūkaina balta domājams gaļa, arī kaut kas aknām līdzīgs un asa zupiņa. Viss labi. Daži sūdzas ka istabā nav logu , citiem atkal logs ir, bet vērsts uz šaktu. Tiek izdalīti ceļojuma krekli.

Diena veltīta Makassaras izpētei. Bet vispirms bizness. Auto īres kārtošana un naudas maiņa. Bet kā lai tur nokļūst. Sarunas ar viesnīcas kalpotājiem ilgst ilgi. Beidzot mums tiek piešķirts busiņš ar šoferi un gidi. Mums likās, ka auto izīrēšana paņems ilgāko laiku, bet nekā. Tiekam galā neticami ātri. Tagad naudas maiņa. Apstaigājam vairākas bankas un izšķiramies par to, kurā bijām sākumā. Process aizņem laiku. Saprotam ka šajā valstī nekas ātri nenotiek. Kurss tāds, ka par 10 000 rūpijiem jāmaksā 66 centi. Un tā- urrā, mēs kļūstam par vairāku miljonu īpašniekiem. Esam miljonāri, nav problēmu.

Nu uz pilsētu. Dodamies uz ostu, kur jābūt vecajiem koka kuģiem. Bet nekā, viņu tur nav, vai arī mūsu gide tos neprata atrast. Toties atrodam zivju restorānu. Ieeja nevieš uzticību, bet te par ārējo izskatu pagaidām neuztraucas. Pie ieejas vairākas kastes ar dažādām zivīm. Izvēlamies to ko Eiropā sauc par Dorada un vēl vienu, tādu resnāku. Zivis te 3, 5- 4, 2 Eiro par zivi. Iedomājos cik tas Eiropā maksātu, brr. Un tad mums sāk nest visādas uzkodas, asie gurķīši u.t.t. Vēl restorāna bonuss, te spēlē dzīvā mūziks. Cilvēki priecīgi, fotografē, arī paši labprāt uzdzied. Arī mūsu bāleliņi uzrāva ” ja es būtu to zinājis, ka tik labi šai vietā…”. Atsaucība bija vidēja, indonēziešiem vēl vajag augt, lai mūs saprastu.

Un tad uz pilsētas apskati. Dodamies uz Holandiešu fortu [Fort Rotterdam]. Daudz vietējo jauniešu te tusējas. Daudzi grib ar mums nofotografēties. Satiekam interesantu vīru, kurš māca jaunajiem jūrniekiem angļu valodu. Solās mums parādīt koka kuģus. Tad aizsoļojam līdz jūras krastam. Nekāds efektīvs saulriets nesanāk, jo ir mākoņi. Tieši mākoņi dod skaistu fonu. Atliek kādus 2 km nosoļot un esam viesnīcā. Vēl tikai viena procedūra, naudas sadale. Daudz banknošu, daudz joku un katram miljonāra statuss. Var mierīgi gulēt. Vienīgi traucē domas, kā to bagātību saglabāt.

Pirmā pirts diena

  By | |
Leave a comment

29. februāris

Šodien pamosties jūtos jau mundrāks nekā vakar. Salonā apgaismojums vēl tumšs, visiem žalūzijas ciet, bet ja kāds/a pavirina, tad ir spoža gaisma pa salonu. Daudzi vēl guļ, bet daži nomodā. Paskatos filmas uz paneļa. Pēc laiciņa jau modina visus augšā, slēdzot iekšā salona gaismu. Pēc laika jau sāk piedāvāt brokastis. Brokastīs ir: omlete ar grauzdētu maizi divās šķēlēs, salātos tomāti ar mozarellas sieru, maizīte, sviests, saldajā turku jogurts, zapte un ūdens. Izpildīju imigranta lapiņu.

Beidzot pienācis nosēšanās laiks un forši nosēžamies, beidzot esam uz cietzemes. Ejot ārā no lidmašīnas pa tuneli, jau iesitas sutīgs karstumiņš. Pirmā pirts diena, jāsaka. Lidostas ēkā ir kondicionēts gaiss, tad ir patīkamāk. Sagaidām visus vienā vietā un tad visi kopīgi arī dodamies uz pasu kontroli, kur mums pasēs iespieda šādi: “IMMIGRATION INDONESIA VISA EXEMTION”. Man to iespieda blakus vēlēšanas zīmēm, Normundam iespieda bērnu lapā. Dodamies pēc bagāžas. Kādu laiku gaidām un sagaidām. Tad ārā uz lidostu, pēdējās skanēšanas, ne šķidrums, ne dators jāvelk ārā.

Izejam no lidostas un nokļūstam pirtī. Ārā jau ir tumšs palicis, jo te jau pēc 18:00 iestājas tumsa. Ir 27 grādi un sutīgi. Skatāmies autobusu uz pirmo termināli, viens gar degunu nobrauca un gaidām nākamo. Daudz dažādi autobusi piestāj, dažs labs vēl ripojot, cilvēki kāpj ārā vai iekšā transportā. Sagaidījām īsto par brīvu starp-termināļa autobusu un iekāpām iekšā. Saspiežamies aizmugurē ar visiem čemodāniem. Sākam braukt, pēc 100 metriem tas piestāja, un tur pamanījām, ka stāv Agnese, ar ko sarunājām satikties lidostā.

Veiksmīgi visi kopā aizbraucam uz pirmo termināli. Ejam iekšā un cauri kontrolei, neko ārā nevelkot. Te viņiem nerūp nemaz, vai dators un šķidrums ir atsevišķi izņemts. Pamanām palielu prusaku skraidām pie reģistrēšanās letes. Sareģistrējam un nododam bagāžu. Tad visi dodamies uz lidmašīnu cauri lielai dekoratīvai arkai, kas ved uz augšu un šķērsojot tiltu bez logiem ar jumtu un dārzs apakšā. Telpās ir patīkami vēsi, jo visās malās ir ventilācija, kas nāk no grīdas. Savācamies visi vienā vietā, kur vairāk brīvo sēžamvietu un gaidām savu lidmašīnu, kas paredzēta 21:45. Pienāk norādītais laiks un dodamies uz vārtiem. Skatāmies, ka nekas īsti nenotiekas, bet durvis vaļā. Dodamies tālāk, bet izrādījās, ka tā vēl nav pieejama, un lidostas darbinieks skrēja pakaļ, lai vestu atpakaļ. Teica, ka pēc pusstundas būs. Tad visi gaidām. Ievērojam, ka uz ekrāna arī pārliek laiku par 20 minūtēm, pēc laika pazūd no ekrāna. Prasām, kas noticies. Teica, ka kavēsies vēl par pusstundu. Secinājām, ka nevajag ticēt acīm, nevajag ticēt, ko saka, un ceram uz to labāko. Beidzot pienācis ilgi gaidītais aicinājums uz lidmašīnu, un kāpjam lejā un autobusā iekšā, kas aizved pie lidmašīnas.

Lidmašīna ir salīdzinoša jauna. Gaiss gan ir diezgan pavēss. Sasēžamies savās vietās. Iesnaudos uz mirkli un pamostos pēc brītiņa un secinu ka vēl joprojām uz skrejceļa, tad pēc brītiņa paceļamies. Pieslēdzos pie video likšanu kopā, ko sen vajadzēja izdarīt. Sāka dalīt visiem papīra maisiņu. Maisiņā bija bulciņa un glāze ūdens. Beidzot nokļūstam galā un kāpjam ārā, un ne mazāk karsti sutīgs gaiss mūs sagaida arī šeit. Tiekam pie bagāžas letes un gaidām savu bagāžu, tie nāk lēni un nesteidzīgi. Pēc dažu citu mantu rotēšanas ceturto reizi, sākas parādīties mūsu pirmās bagāžas un drīzumā arī sagaidām pārējās. Visi sagaidījuši un grasāmies iet ārā, bet pa ceļam mūs aptur, lai pārbaudītu, vai esam paņēmuši pareizās bagāžas, un tad tikai palaida tālāk. Dodamies tālāk un pie izejas ir takšu pasūtīšanas sistēma un paņemam pēc nejaušības principa 3 takšus. Izejot ārā, tur jau sagaida bars cilvēku, kuri sauc, lai ietu uz viņu taksi. Sākam uzzināt cenas un kaulēties. Beigās vienojamies, ka salienam divos takšos un katrs taksis izmaksās 150000 rūpijas. Saspiežam bagāžas un paši ar’ saspiežamies taksī, kā nekā 11 cilvēki. Izbraucam uz ceļa un drīz piestāja pie posteņu, kur jāmaksā 3500 rūpijas par maksas ceļiem vieglajām mašīnām. Pēc kāda laiciņa tuvojamies viesnīcai braucot pa Eiropas paskata graustu rajoniem un drīz vien starp tiem ieraugam mūsu viesnīcu, kura izceļas smuki no apkārtnes. Laipni mūs sagaida nakts vidū un iedod mums numuru un sadalāmies pa istabām. Viesnīca ir moderna un smuka. Istabā ir kondicionieris, ko ātri vien saslēdzām un gājām dušā un dodamies gulēt. Arlabunakti.

Agneses piezīmes:
Uz Makassaru lidojām ar Sriwijaya lidkompāniju, turpatpakaļ biļete apmēram 100Eur.
Džakartas lidostas otrajā terminālī ir daudz naudas maiņas punktu – tajos, kas tuvāk izejām, kurss ir sliktāks. Pirmajā terminālī, no kurienes lido liela daļa vietējo reisu naudas maiņas punktu neesot vispār.
Makassaras lidostā ielidojām naktī ar vienu no pēdējiem reisiem, iespējas izmainīt naudu nebija nekādas, labi, ka priekš takšiem samainījām Džakartas lidostā.