Garais un līkumainais atpakaļceļš

15. marts

Vakardienas kuģis bija garlaicīgi nogurdinošs. Sešu stundu peldējums atgādināja Sīrijas bēgļu pārvietošanos pāri jūrai laivelēs uz Eiropu, atšķirība varbūt cilvēku blīvums uz kvadrātmetru, kurš bija daudz mazāks kā bēgļiem. Tāpēc arī paciešams. Ampanā mūs sagaida remontētais auto. Dodamies ceļā uz Tentenu. Nakts brauciens un plkst.1:00 esam jau pazīstamajā viesnīcā Viktorija. Atkal internets un sazināšanās iespējas un lētais alus. Nākamais prieks lux numuriņi, gan ar sēdpodu, dušu un izšūtu sirsniņu gultas galvgalī.

Brokastīs tradicionālā pankūka ar banāniem. Un esam gatavi ceļam. Šoreiz braucam pa citu ceļu. Vispirms Saluopas ūdenskritums. Uz to ved celiņš caur skaistu tropisko dārzu. Kafijas krūmi, duriāni, kakao koki un kaut kas līdzīgs papajas augļiem. Tālāk ēnaina taka iet gar strautu, kurš veidojas no ūdenskrituma ūdens. Tad seko ūdenskrituma posms, kur ūdens veido skaistus rakstus, strautiņus uz klints sienas. Un beidzot ūdenskrituma pēdējais posms, kuram apakšā baseins, kurā gāžas ūdens stabs. Tur tad arī mēs peldāmies un masējamies. Tas bija atsvaidzinoši un lieliski.

Pie ieejas nopērkam duriānus. Mašīnā tie izdala nesevišķi patīkamu smaržu. Pēc laiciņa pie tās pierodam. Toties nezinām, kā tos brīnumus ēst. Ilgonis kontaktē ar vietējiem, kuri ar lielu nazi pārgriež un rāda, kas tur ēdams. Lieli kodoli un mazliet mīkstuma. Tas tad arī jāēd. Lielu sajūsmu mūsos duriāns nerada, tāpēc tas duriānu prieks tiek vietējiem.

Braucam cauri vietējiem ciemiem. Vienā ciemā pie katras mājas indiski-hinduiski veidojumi. Domājams šis ciems pārstāv hinduisma piekritējus. Savukārt kristieši jau gatavojas lieldienām. Gatavo svinību vietas, nes palmu zarus palmu svētkiem. Dažos ciemos pie mājām krusti. Citur iela nosēta ar krustiem. Atkal šaurie ceļi. Redzams, ka rajons ir rīsu klēts. Rīsi dažādās gatavības pakāpēs. Vienā vietā stāda, citā jau vāc nost. Ceļš iet gar Poso ezeru. Piestājam vietā kur vajadzētu būt orhidejām. Bet nekā, nav viņu tur. Toties ir ezers un pelde pa pliko.

Turpinām ceļu un oppā. Bomis priekšā. Ceļu remonts. Jānīkst 3 stundas. Paredzams, ka tikai 17:00 ceļš vērsies vaļā. Ceļa būvētājiem negribas strādāt un tāpēc ceļš tiek atvērts agrāk. Kalnu ceļš pāriet piejūras līdzenajā šosejā. Sāk līt. Pelēkajai mašīnai atkal negadījums. Pretīm braucošā mašīna sasit pelēcīša spogulīti. Ko nu darīt, kā nu būt? Mašīna apdrošināta. Braucam meklēt policiju, lai apliecinātu negadījumu. Policists neko negrib darīt, vienīgais nofotografēties kopā ar baltajie. Sazvana nomas īpašnieku, kurš saka tas ir parasts gadījums šajos platuma grādos un nekādu zīmi nevajagot. Meklējam viesnīcu. Viesnīca bija visdraņķīgākā visa mūsu brauciena laikā. Iekārtojušies uz nakti meklējam, kur var paēst. Zivs un alus. Un ar labu nakti.

Agneses piezīmes:
Ceļš Poso ezera rietumu pusē ir pietiekami labs, taču šaurs. Skati šai pusē ir noteikti labāki kā otrā, un tā kā otrā pusē bija ceļu remonts, iespējams, ka šis ceļš ir arī ātrāks.
Kā vēlāk izrādījās, mašīnas īpašnieks neteica, ka viss kārtībā un ka izziņa un pat ne spoguļa labošana nav vajadzīga, kaut arī tieši tā mums teica policists pēc zvana īpašniekam. Neticiet viņiem uzreiz, prasiet apstiprināt atkal un atkal.
Palopo pilsētas viesu namā Wisma Surya bija 3 istabas ar kondicionieri, taču tās nebija diezko tīras. Toties no rīta brokastīs varēja sarunāt normālu ēdienu, nevis tikai zaptsmaizes.

Neredzēto tarsiju diena

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.

Skaisto skatu diena

4. marts

Tā kā nakšņojām augstu kalnos apmēram 1400 metrus virs jūras līmeņa, no rīta bija norunāts celties agri, lai redzētu saullēktu. Saulīti visā krāšņumā uzlecot neredzējām-šeit viņa tāda kautrīgi sākumā slēpās mākoņos. Bet celties bija vērts- skati fantastiski. Mākoņi zem mums, virs mums, mēs tikpat kā paradīzē. Jā, vakardienas mocības bija tā vērtas. Pa to laiku saimnieki bija sagatavojuši brokastis, katram divas plānās pankūkas ar banāniem.

Pēc brokastīm dodamies uz brīvdabas muzeju. Pabraucam mazu gabaliņu un es apstulbu, jo no kalna uz ieleju pavērās fantastisks skats. Tādu es iedomājos Indonēziju. Kalnu nogāzēs majestātiskas palmas, bet pašā lejā rīsu lauki kā mazi ielāpiņi lupatu deķī. Nobraucot kalna pakājē ieraudzījām, ka rīsu lauka malā ganās bifeļi. Viens zelta? Nē, tikai dubļos izvārtījies. Dubļi šeit tādi īpaši. Muzejā tās pašas mājiņas ar laivveida jumtiem, kuras raksturīgas toradju tautai. Muzejā mēs drīkstam šajās mājās ieiet. Liela staigāšana gan nesanāk, jo mūs ielenc tirgotājas. Katra cenšas mums pārdot savu preci. Jāsaka, ka viņas savu lietu pieprot un daļa no mums uz mājām aizbrauc bagātāki gan ar krellēm, gan lakatiem, gan bronzas bifeļiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Poso. Sulavesi salā lielākajā daļā viesnīcu nav iespējams normāli nomazgāties, arī mūsu viesu namā nebija iespēju. Daba šo trūkumu mums kompensēja ar strautiņu ceļa malā, kurā pa pliko nomazgājamies aiz aizslietņa. Pa ceļam piestājam pie palmu meža, tās ir dateļpalmas. Līdz Poso netikām, jo plkst. jau pāri desmitiem. Vēl pāris stundas ceļā pavadīt negribējās. Par laimi Tentenā viesnīcā ar lepnu nosaukumu “Viktorija” dabūjām naktsmājas. Viesnīca tiešām augstas klases- nav jāmazgājas no vanniņas ar ķipīti, var lietot pat siltu dušu. Ātri pagatavojam vakariņās mīļo ķīniešu roltonu un ejam gulēt. Mūsu trīsvietīgajā istabiņā guļam seši. 3 guļ uz matracīšiem. Rūdis uz matracīša zem mūsu gultas, bet viņš nesūdzas. Rūdis nekad nesūdzas, tikai mīļi smaida.

Agneses piezīmes:
Lejup no Batutumonga braucām pa ceļu austrumu pusē – ar pagriezienu netālu pirms Palawa ciematiņa, skatoties no Rantepao puses. Ja būtu šeit braukuši augšā, tad nebūtu nekādas problēmas, bet to jau mēs nezinājām.
Lai apskatītu Toradjiešu mājas apmeklējām Palawa ciematiņu netālu no Rantepao (ziemeļaustrumos). Ieejas maksa atkal 20’000 IDR no cilvēka.
Ceļš no Rantepao uz Tentenu lielākoties ļoti līkumains, iet pāri vairākiem kalniem, vieni serpentīni. Savukārt pēdējos apmēram 20km ceļu remonts, tāpēc braucām ļoti ilgi.
Viesnīcā Viktory jeb Victori (tel. 452-21841) pieejams arī bezmaksas wifi

Viss ir labs, kas naktī beidzas

3.marts, ceturtdiena
Diena sākas ar mošeju lūgšanu skaņām, saullēktā. 6:30 btokastīs baudām vietējo tradicionālo ēdienu – banānu lapās ietītu rīsu un kokosriekstu maisījumu, pārspriežam ziņas par zemestrīci un gaidāmo cunami Indonēzijā. Priecājamies ka Indonēzija ir tik liela, ka neesam šī negadījuma tuvumā. Tikmēr vietējā kaza pretī viesnīcai mielojas ar miskastes saturu.

Diena saulaina +290 karsta. 7:30 dodamies vizināties ar laivām pa Tempes ezeru. Sakāpjam 3 smailīšveida laivās ar dibeniem uz laivas grīdas un labā noskaņojumā baudām saulaino dienu un viegli spirdzinošu vējiņu. Upes malās uz pāļiem sabūvētas ne tikai mājas bet arī mošeja. Sievietes uz laipām pie upes mazgā veļu un mazgājas pašas, gatavo ēdienu. Lido gārņi -balti un pelēki, zivju dzenīši, zīriņi un daži plēsīgie putni. Braucam caur ūdens hiacinšu, kaut kādu ūdens kāpostu, piparu un vīteņu džungļiem atklātā ezerā. Var tikai iedomāties cik skaists skats būtu, ja būtu hiacinšu ziedēšanas laiks, šobrīd redzami tikai daži ziediņi. Tālumā redzama kalnu grēda, debesīs balti mākoņi. Ezerā lielā skaitā sasprausti bambusa mieti, lai regulētu ūdens hiacinšu peldošo salu izplatīšanos. Zvejnieki ezerā met tīklus ar sīkam acīm. Ezerā iebraucam līdz vietai, kur izveidots neliels ezera vidū uzbuvētu māju ciematiņš. Var dzīvot arī tā, jo šeit ir silts un dzīve uz ūdens varētu būt pat veldzējošāka nekā krastā. Zivis pie sāniem, pārējo var pievest ar laivu. Atceļā baudām atpūtu un laivas sacenšas apdzenot viena otru. Atgriezušies upē redzam zivju izkraušanas un pieņemšanas vietu, kas izvietota uz pāļiem. Ezers pabaro vietējos un ļauj nopelnīt, tā vismaz gribētos domāt.

Divu stundu brauciens pa ezeru paiet ļoti ātri. Ejam atpakaļ uz viesnīcu un 9:30 dodamies tālāk ceļā. 55 km taisna ceļa posms. Mašīnas jau manāmi noputējušas un paši esam stipri sasvīduši. Ainava ar rīsu laukiem un tradicionālām mājiņām, kas būvetas uz pāļiem. Rīsi tiek migloti ar rokas miglotāju. Redzam dažas villas ar košuma krūmu dzīvžogiem un krāsainiem ornamentiem. Satelīta šķīvji visiem sasprausti zemē un pavērsti tieši uz augšu pret debesīm. Ceļa malās tiek žāveti kukurūzas graudi. Daļu no tiem apēd gaiļi un vistas, kas, tāpat kā suņi, ceļa malas uzskata par savu teritoriju. Pretī nāk skaisti saposti bērni skolas formās, kas katrai skolai citādas. Bērni dodas mājup no mācībām. Pirms otrās mašīnas mūsu kolonnā regulāri izskrien suņi, šoreiz tā ir baltā mašīna, kura tos svinīgi sagaida. Ceļa malās tirgo sudraba kupolus mošejām. Kā saprotam, tad kupols mošejai ir galvenais elements, jo vairākās vietās redzami spoži kupoli uz nepabeigtām ēkām. Spriežam par iespēju kupolu pievienot arī mašīnai vai uzlikt vasarnīcai Latvijā. Ainavu nomaina kokospalmu un banānu dārzi. Pateicoties kondicionierim mašīnā patīkams vēsums. Ieraugam kokos sarkanus auglīšus ķekaros, pamanām, ka tie tiek tirgoti ceļamalās, izskatās kārdinoši, tāpēc nopērkam. Izrādās, ka tie ir rambutāni – pūkaini un ļoti garšīgi auglīši ar sēklu vidū. Turpinām virzību pa līkumotu kalnu ceļu ar pasakainām palmu ielejām, vēlāk izrādās ka tāds ir viss turpmākais ceļa posms. Apstājamies pafotografēt kalnus un apbrīnojami laipni vietējie iedzīvotāji mums piedāvā savas mājas tualeti.

Mūsu ceļš ved uz Tana Toradja rajonu, kas pazīstams ar savām neprastajām mirušo apglabāšanas tradīcijām. Parādās īpatnēja izskata laivas formas otrā stāva un jumtu daļas mājiņas. Kā izrādas, tādu ir ļoti daudz. Apmeklējam apbedījuma vietas klintīs ar koka lellēm uz balkoniem, kas ietērpti aizgājēju drēbēs. Apskatām iespaidīgu alu ar apbedījumiem vecos laivas formas zārkos un rindas izkārtotiem galvaskausiem. Pie vairākiem galvaskausiem novietots liels skaits ar cigaretēm. Laikam tās domātas aizgājējiem aizkapa dzīvei. Tā būtu laba reklāma cigaretēm – Smēķēšana – nogalina! Lieliski, ka mūsu grupā neviens nesmēķē.

Ceļā uz apbedījumu alu mūs pārsteidz neparasti resnie bambusu dzinumi un sajūsmina fotogēniskais un cēlais dūmakainās krāsas vērsis. Ciematiņa centrā vietējie iedzīvotaji pulcējas uz gaiļu cīņām. Gaiļiem tiek masētas kājas, kakli, muguras un iestaipīti spārni. Divi gaiļi uzsāk spontānu nesankcionētu paraugcīņu, kuru Ilgonis mēģina iemūžināt foto. Saimnieki gan ātri šo pašdarbību pārtrauc, jotā gaiļi var satraumēties pirms ”oficiālajiem” mačiem (gaiļu cīņas, šķiet, oficiāli ir aizliegtas).

Turpinājumā meklējam bērnu apbedīšanas koku. Atrodam to tikai tad, kad stipri jau krēslo. Mazi bērni ir apglabāti kokā izcirstos daudzos padziļinājumos, kas pēc tam ar koka tapiņām nosegti ar pītiem zāļu tepiķišiem, lai mazie gariņi neizbēg. Koks tumsā stāv mūsu priekšā liels, nokaltis un bez galotnes. Vēl spokaināku noskaņu rada spožās uguntiņas – spīdvaboles, kas kā kokā apbedīto bērnu gariņi pavada mūs, dodoties pa taku uz mašīnām.

Nokļūstam tur 18:50, kad jau ir pilnīgi tumšs, nolemjam doties vēl uz vakara peldi kādā ezerā ar tīru ūdeni. Tad sākas lielā meklēšanas spēle. Vispirms nesekmīgi pa dažādiem ceļiem meklējam ezeru, līdz sāk līt un pāriet visa vēlme peldēties. Tad cenšamies atrast benzīntanku, taču izrādās, ka tik vēlu (20:00) tie ir jau ciet. Benzīnu iespējams nopirkt tikai pudelēs ceļa malās. Ar to pietiek daudzajiem mopēdu īpašniekiem, bet nezin vai derētu mūsu mašīnām. Nedabūjuši ne ūdeni, ne benzīnu, pievērsāmies naktsmāju meklēšanai. Un tad sākas tas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ceļš pa kuru dodamies kalnup pārvēršas par kaut ko tādu, ko par ceļu grūti nosaukt. Ja kāds par to stāstītu video ierakstā, tad visus vārdus nāktos cenzēt , laižot pa virsu pī…, pī…, pī…. Tulkojumā tie būtu 60% stāvumi asi līkumi, salauzīts iegruvis asfalts, lieli akmeņi un tas viss ar kārtīgu lietus un melnas tumsas piedevu. Ja nebūtu mūsu meistarīgo šoferīšu droši vien mēs dabūtu nakšņot mašīnās kādā kalna nogāzē.

Ik pa laikam lecot ārā un ejot kājām, vai lēkājot ar mašīnām pa akmeņiem, beigu galā laimīgi sasniedzam 1424 m augstumu un vietējo zēnu pavadībā nokļūstam naktsmājās. Vai nu pārdzīvotās nervu spriedzes dēļ vai arī tiešām bija tik jauki, bet nakšņošana kalnu namiņā visiem sagādāja lielu prieku. Ēdot saimnieku sarūpēto garšīgo ēdienu Indonēzijas laucinieku gaumē, kurā ietilpa nūdeļu zupiņa, vistas kraukšķīši, siltas oliņas un banāni, klausoties Ilgoņa mutes harmoniku spēlē, jautri pavakarējām kuģīšformas mājiņā un devāmies gulēt kopā ar vistām un vēl citiem dažādas skaņas izdodošiem mājdzīvniekiem, lai celtos no rīta līdz ar gaiļiem un baudītu pirmos saules starus kalnos. Tikai šoferīši vēl nevarēja rimties un skaļi apsprieda tumšajos neceļos piedzīvoto. – Tad es devu pa labi, tad pa kreisi, tad pa gāzi, tad pa bremzēm, tad mašīna bladāc uz vēdera! Pī…, pī…, pī… – Pirmais un pēdējais pī… gan nedaudz pārspīlēts , lai sanāk krāšņāks stāstījums. Indonēzijas tūrē viss ir labs, kas naktī beidzas!

Agneses piezīmes:
Lelles tau-tau redzējām valdnieku apbedījumu vietā Suaya, alu ar daudzajiem kauliem neliela gājiena attālumā Tampangallo. Bērnu apbedījumu koku – Kambira. Katrā no abām vietām bija jāmaksā vietējiem kasieriem (apmaiņā pret oficiālām ieejas biļetēm) katram cilvēkam 20’000 IDR
Kalnā devāmies, lai sasniegtu vietu ar nosaukumu Batutumonga un apmetāmies Mama Yo’s mājā

Trakās satiksmes diena

2. marts

No rīta viss notika raiti, mums atveda trīs automašīnas – baltu, pelēku un melnu jeb divas Toyota Avanza un vienu Daihatsu Xenia. Tie, kam bija pieredze braukšanā pa kreiso pusi, sēdās pie stūres pirmie. Sākumā braukšana pa pilsētu vedās normāli, kaut arī valdīja liela drūzma, visi palaida garām. Aizbraucām ostā apskatīt Bugis būvētos tradicionālos koka kuģus, vienā pat varējām ielīst iekšā. Diena bija saulaina un karsta.

Iepirkšanās braucienam lielveikalā arī bija interesanta, bet izvērtās ļoti gara. Tad ielējām benzīnu un gribējam sākt ceļojumu, bet kas tev deva. Uz stundu iekļuvām sastrēgumā. Visi spiežas pie sāniem, motorolleri lien katrā spraugā. Kamēr izkļuvām no Makasaras, pēcpusdiena klāt. Tālāk arī nebija viegli, bija jābrauc pa kalnu serpentīnu, ātrums mazs, apdzīt grūti. Kļuva tumšs, sāka līt, mūsu kolonna sadalījās, nevarējam sazināties, jo sakari bija slikti.

Uz ceļa nemitīgi pārsteigumi – bedres, smilšu čupas, bezrūpīgi gājēji, nepareizi novietotas mašīnas, suņi. Gar šoseju gandrīz visur rosās cilvēki, saliktas būdiņas kā tirgū. Šķiet, ka visa indonēziešu dzīve rit ceļa malā. Ar vārdu sakot, iepazināmies ar vietējo kolorītu. Tomēr pateicoties šoferu prasmei nonācam galā Sengkangā bez nevienas skrambiņas un apmetāmies greznā viesnīcas ēkā. Pēc garā brauciena vakariņas un aukstais alus garšoja lieliski