Tāltālā Ampanas karaļvalsts

14.marts

Rīts saules un šņurkulēšanas nogurdinātajiem atpūtniekiem sākas neierasti agri. Pirmā grupa ceļas un brokasto 7:00. Tad kapteinis ar laivu pa rāmo jūru aizvizina viņus uz ostu Wakai. Otrā grupa, kurā esam arī mēs, savus brokastu rīsus saņem 8:00 un gaida kapteini ar laivu, lai nokļūtu uz ostu no kuras ātrlaiva visus nogādātu uz Ampanu. Pēkšņi saceļas spēcīgs vējš, jūra sāk bangot, palmas purinās vējā, namiņos puķainie aizkari plivinās kā karogi. Mūsu laiva stipri kavējas, beidzot to ieraugam šūpojamies viļņos. Nez kāpēc laiva lielā ātrumā pabrauc garām mūsu līcītim. Izrādās, lielo viļņu dēļ nav iespējams piebraukt pie krasta, tāpēc laiva tiek aizvesta uz klusu līcīti ciema pusē aiz raga. Kapteinis atsakās mūs vest uz ostu tādā vētrā, jo viļņi var sabojāt laivu. Sākam nervozēt, jo jāpagūst laikā uz ātrlaivu, kas aizvedīs mūs uz Ampanu pie mašīnām. Esam gatavi piesolīt kapteinim papildus samaksu 100’000 rūpijas, tas viņu noteikti iedvesmos varoņdarbiem. Atvadāmies no saimnieces, kas visas četras dienas mūs garšīgi ēdināja. Arī kapteinis aizsteidzas atvadīties no sievas un drošībai ceļā paņem līdzi arī znotu. Katalonietim Antonio, kas paliek uz salas, lūdzam skaitīt lūgšanas, lai mēs laimīgi nonākam galā. Visu laiku baiļojoties, ka nepaspēsim laikā uz ātrlaivu, braucam pa putojošo jūru. Liekas, ka nekādi nevaram attālināties no mūsu viesmīlīgās saliņas. Motors klusām pukšķina un lēnām velk mūs pāri viļņiem uz priekšu. Tuvojoties ostai, viļņi norimst, un tā kā brauciens tālāk ir pa vējam, tad saprotam, ka nonāksim galā laicīgi – precīzi 10:00.

Taču nonākuši ostā, uzzinām, ka ātrlaiva kavējas vētras dēļ. Sakas nīkšana ostas ēkā. Izstaigājam vietējos veikalus, tirdziņu. Fotografējam kazas, gaiļus, suņus un pārdošanai izliktās zivis. Ināra iegādājas košu, puķainu kleitiņu. Nu viņa jūtas kā skaistākā meitene ciemā. Daži vētru pārdzīvojušie vietējā viesnīciņā tiek pie auksta Bintanga alus un uz brīdi sajūt nelielus laimes uzplūdus. Pusdienām iepērkam vārītas, siltas oliņas. Uzzinām, ka vētras dēļ ātrlaiva šodien vispār nebūs. Esam iestrēguši salās. Daži laipni vietējie piedāvā mums sarunāt laivu tepat uz vietas. Sākas tirgošanās par maksu. Par milzu cenu (3,5 milj. rūpiju par laivu) mūs piedāvā aizvest divās laivās, no kurām viena būtu ļoti lēna. Tad, pēc Agneses izbrauciena ar vietējo ierēdni uz moča, uzrodas cits labāks variants – piedāvājums aizvest mūs par nedaudz zemāku cenu, un visus ar vienu laivu. Tikai tas notiks daudz lēnāk, līdzīgi kā ar prāmi. Saprotam ka būs jārēķinās ar kādām 4 stundām. Laivā tiek uzņemti vēl 6 citi ārzemju tūristi.

Dodamies ceļā 13:05. Kā vēlāk nāksies secināt, ceļā 4 stundu vietā pavadīsim 6 stundas ar uzviju. Ilgu laiku pat šķiet, ka kuģis vairāk piedūc mums ausis, nevis virzās uz priekšu. Ainava starp salām paliek nemainīga stundām ilgi. Nekādus viļņus jūrā gan nemanām, tāpēc nav saprotams kāpēc ātrlaiva nobijās braukt. Guļam krustām šķērsām uz dēļu grīdas. Rodas asociācija ar Sīrijas bēgļiem laivās, kas šķērso Vidusjūru. Visu ceļu knosāmies, mainām pozas. Kaut kur spiež tā vai tā. Drusku uzspēlējam “klāja spēli” – “No, thanks” – jo, ja nav galda, to par galda spēli īsti saukt nevaram. Motora rūkoņā kliedējam laiku arī ar spēli – Klusais telefons -, kurā viens otram uz riņķi ausī iečukstam Ilgonim labi zināmos Latvijas Universitātes 8 muzeju nosaukumus. Pie Ilgoņa atgriežas un pāri paliek tikai 3 muzeji – Vēstures, Okeanogrāfijas un Literatūras, no kuriem reāli eksistē tikai pirmais. Vēl guļot uz muguras nedaudz pavicinām kājas un rokas, taču tālāk tāpat turpinām atrasties horizontālā stāvoklī, laivas motora apdullināti un stīvi. Uzpeld jauna asociācija ar multeni par Šreku, kad Šreks ar savu sirdsmīļo Fionu un Ēzelīti sēdēja ratos un brauca pie princeses Fionas vecākiem uz Tāltālo karaļvalsti. Ēzelītis galīgi nogarlaikojies ik pēc minūtes jautāja – Vai esam jau klāt! – Šreks piekusa viņam atbildēt un uzsauca Ēzelītim – Turi muti! – Nedaudz paklusējis Ēzelītis atrada citu izklaidi. Piepūta muti un ik pa laikam skaļi paukšķināja pie pašas Šreka auss. Mēs arī kā tādi Ēzelīši visu laiku dīdījāmies tāltālajā ceļā uz Ampanu un paši sev klusāk vai skaļāk jautājām – Vai esam jau klāt! – Gan jau kāds pa starpu arī kaitinošos paukšķus ar muti taisīja, vienīgi laivas motors bija skaļāks un neviens nedzirdēja.

Visbeidzot jau pilnīgā tumsā (ap 19:30) piestājam tāltālās Ampanas krastos (60 km no Wakai) tajā pašā vietā kur atstājām mašīnas. Ar lielu prieku atgūstam arī savu salaboto mašīnu – pelēcīti. Sapildām benzīnu, iepērkamies un dodamies līkumotajā ceļā caur Poso uz mums jau zināmo viesnīcu Victory Tentenā. Tur 1:00 naktī mūs laipni sagaida un izgulda 4 istabiņās pa 3 cilvēkiem katrā. Beidzot ir arī silta duša, kā arī pietiekoši daudz laika, ko pavadīt miegā. No augšas kāds dod norādi, ka brokastis būs rīt 7:30. Apguļoties liekas, ka esam vēl uz kuģa, jo apkārt viss nedaudz šūpojas. Kāds gultā klusiņām čukst – Vai esam jau klāt! –

Agneses piezīmes:
Ātrlaivas Hercules cena bija 150’000IDR no cilvēka, bet mēs dabūjām naudu atpakaļ, kad izrādījās, ka tā nebrauks. Sākotnēji mēs izvēlējāmies ātrlaivu jo prāmis no Wakai uz Ampanu pirmdienās nekursē, un mēs līdz otrdienai gaidīt nevarējām.