Hier kommt die Sonne (Rammstein dziesma)

9. marts

Saka, ka svaigā gaisā miegs ir labāks. Šis laikam nav tas gadījums. Naktī mostos vairākas reizes. Vēsture gan turpina klusēt vai tas ir Molukas jūras viļņu troksnis, vai cietā guļvieta, kas neļauj gulēt līdz brīdim, kad mostas arī pārējie biedri. Drīzāk jau cietā guļvieta, jo matraci tālredzīgi esmu atstājis mājās…
Šeit jāpaskaidro, ka bāzes nometni iepriekšējā vakarā ierīkojām turpat jūras piekrastē – kurš zem moskītu tīkla, kurš teltī kā es, kurš vienkārši guļammaisā.
Tā nu es lūkojos caur telts ieejas tīklu un redzu, ka Saule jau ir pakāpusies krietni virs horizonta. Nekas nav nokavēts un nometne pamazām mostas, mūsu ceļotāju grupa novāc guļvietas un gatavojas Lielajam Notikumam. Tiek izdalītas speciālas brilles, uzstādītas kameras ar gaismas filtriem un katrs rezervē sev tīkamākos pludmales kvadrātmetrus.
Mūsu aktivitātes vēro arī vairāki indonēzieši, kuri rīta pusē ieradās pludmalē ar saviem mopēdiem. Viņi gan kautrīgi sēž krūmos un mūsu kontaktēšanās izpaliek.

7:30 TAS sākas, vispirms kā neliels robs Saules ripā, kas izskatās it kā kāds būtu iegrauzies apaļā cepumā. Vēlāk tas jau kļūst nedaudz līdzīgs klasiskās datorspēles Pacman varonim, līdz beidzot 8:44 sagaidām brīdi, kad uz 3 minūtēm Saule pazūd no debess juma. Nē, tā jau nekur nepazūd, tikai Mēness ripulis tai nostājas priekšā ar savu plato muguru un šajos platuma grādos, uz kurieni tālajā ceļā esam devušies ne tajā vieglākajā veidā, uz brīdi iestājas savāda krēsla. Līdz ar Saules gaismas mazināšanos kļūst arī jūtami vēsāks. Debesīs jau no agra rīta bija daži mākoņi, kas, tuvojoties aptumsumam, mēģināja aizsegt Sauli, taču bojāt pašu atbildīgāko brīdi tiem pietrūka drosmes.
Tikmēr pirmo indonēziešu grupu nomaina daži citi jaunās paaudzes Saules vērotāji, kuriem arsenālā arī ir manāmas speciālās brilles.
Lai aprakstītu pašu aptumsumu, nekas piemērots prātā nenāk. Tas ir vārdos neaprakstāms.

Atgriežoties Saules spožumam, pludmalē top Latvijas-Zviedrijas apvienotās aptumsuma vērotāju grupas bilde. Vēl beidzamie ūdens prieki šajā piekrastē un jau pošamies atpakaļceļam. Indonēziešu puikas, parādījuši mums savus ūdenstrikus, kāpj palmā un sagādā mums padsmit svaigus kokosriekstus, par ko saņem nelielu, bet taisnīgu samaksu. Kokosriekstu sula izrādās patiesi veldzējoša.

10:30 sākam braukt ar mērķi dienas laikā sasniegt Ampana, vietu, no kuras mums paredzēts ar prāmi doties uz Togean salām. Tā kā diena ir karsta, ceļā ekipāžas alkst pēc vēl kādas peldes. Tiek atrasta puslīdz piemērota vieta piekrastē un sakarsušie ķermeņi veldzējas siltajā jūrā.

Turpinām braucienu vēl nedaudz vairāk kā stundu un tad mūsu gaišo un svarīgo dienu tomēr aptumšo kāds “mākonis” – atskan telefona zvans no trešās ekipāžas ar ziņu, ka viņu auto ir salūzis un vairs nekust. Tā kā atrodamies tiem palielu ceļa gabalu priekšā, atgriežamies, lai novērtētu situāciju. Visas pazīmes liecina par to, ka auto ir palicis bez sajūga, kas nav spējis izturēt vairāku dienu kalnu serpentīnu spriedzi. Ne rīku, ne risinājuma uzreiz nav, taču kaut ko ir jādara. Tuvējā ciemā, izmantojot “bagātīgās indonēziešu valodas zināšanas”, tiek iegādāta izturīga virve un mēs velkam bojāto auto uz Salodik ciemu. Tiek sazvanīts iepriekš jauniegūtais vietējais paziņa Ipins, kurš sola atbraukt un palīdzēt.
Protams, šāds notikumu pavērsiens krasi maina mūsu plānu.

Pēc garām pārrunām un vairāku indonēziešu “specālistu” iesaistīšanas risinājums ir šāds – mēs uzticam auto vietējiem, komplektā ar noteiktu daudzo nuļļu naudas summu, kas būtu nepieciešama tās remontam, atstājot šajā auto arī lielu daļu savu mantu, lai visi pārsēstos divās atlikušajās mašīnās (par laimi tās tomēr ir septiņvietīgas). Tādējādi mēs turpinātu ceļu uz Ampana, bet auto pēc remonta turp piegādātu vietējie un mēs to atkal saņemtu, atgriezušies no Togean salām. Risks, saprotams, diezgan liels, bet citu pieņemamu opciju vienpadsmitos vakarā mums īsti nav.
Tagad sākas pats grūtākais, jo pēc jau tā garās dienas, mēs tomēr nolemjam doties līdz Ampana, kur prāmju ostā mēs ierodamies plkst.3:45. Iepriekš izplānotie grafiki ir nojukuši, tāpēc līdz prāmja atiešanai mēs nelabprāt izvēlamies baudīt ne visai ērto hoteli ar nosaukumu “Automašīna”.

(English) The day before the eclipse

March 8th

It is important to talk to the local people. In this way, last evening we have found out that our route goes through a road renovation zone. It is closed for cars between 8am and 12pm. This factor requires leaving the hotel early (we are staying in the hotel Waraswati in Pagimana).

As usual we wake up at 6am. The breakfast is not included in the hotel price but we get some rice with few pieces of chicken and traditional shrimp crisps. Even though there is no alternative, the food here is great. Tea or coffee is not served (we don’t specificaly insist on having it, so it may be possible to get it if asked).

We fear that it may be difficult to find petrol station further along out route, so we fill the tanks in Pagimana and continue our journey. Around 1 km to the south from a town called Salodik, there is a small park called ‘obyek wisata pilaweanto salodik’. When we arrive, there is nobody at the entrance, so we open the gates ourselves and enter the park. This recreational zone contains few waterfalls, canopies and pedestrian paths. It is poorly maintained and almost seems to be abandoned. The waterfalls are nice and some of the group members go for a dip beneath one of them. The park offers refreshment during the hot day, so it is worth visiting. When we leave two men are waiting for us at the entrance and ask for an entry fee – 2000 rupies (approx. 0.13eur) per person.
8th of March is known as women’s day and Ilgonis presents flowers to the ladies in our team.

As we plan to camp on the beach during the night, we continue our road without stops. We must arrange our camp before the nightfall – the sunset here is around 6pm. We manage to find a nice spot close to the town called Pangkalaseang in the east of the central Sulawesi. The beach is close to the main road, but we need to go a short distance through coconut palm plantation to reach it. This is an extremely beautiful place – white sand, blue ocean, clear sky. This is a tropical paradise. Few of us set-up tents, few arrange sleeping under the mosquito nets and one would sleep directly below the sky (mosquite repealent is required). We make a small fire place and set up a dinner ‘table’. We go to sleep early. Tomorrow is the most important day of our journey.

Agnese’s notes:
The road between Salodik and Pangkalaseang is not ideal but not too bad either. Potholes in places sometimes small, sometimes for several meters.
The Poh bay is beautiful, we snorkel for a bit just before turning north away from it. There are coralls here as well and very beautiful ones once you get through a small forest of sea-weed.
Don’t attempt to sleep on beach without a mosquito net. The mosquito repellent perhaps helps to fall asleep, but the sleep only lasts till a point when you wake up from something biting vigorously.

Neredzēto tarsiju diena

5. marts
Gulējām Tentenā hotelī Viktorija divās istabās divpadsmit civēki. Līdz pilsētai Poso jābrauc 54 km, ko Imants ar Agnesi nobrauc 1 stundā un 10 minūtēs. Vietējie teica, ka tās būs vismaz divas stundas. Pēc uzpldīšanās benzīntankā ejam uz pārtikas veikalu. No Poso līdz Wuasai atbraucam četrās stundās. Pa ceļam četri kontrolpunkti ar pasu pārbaudi un turpinājumā fotografēšanos ar viņiem, cienāšanu ar augļem labvēlīgas savstrpējas intereses noskaņā. Veiksmīgi nonākam Wuasā, kur neizdodas apmesties viesnīcā Mona Lisa, jo visas istabas jau aizņemtas. Naktsmājas dabūjam citur dažādu konfesiju dievnamu tiešā tuvumā.

Agneses piezīmes:
Ceļš no Poso uz Wuasu ir šaurs un līkumains taču ar 90% laba asfalta. Puse ceļa ved augšup, mēs izmērījām augstāko vietu kā 1700m virs jūras. Skati ir lieliski! Un daba pilnīgi citāda nekā mēs bijām pieraduši. Man prātā ienāca Kanāda. Tai pat laikā augšupceļā bija īsts lietus mežs ar kokiem, kas atgādina fotostatīvus (to saknes aug lejup pa gaisu pirms sasniedz zemi). Apmēram 3 vietās lejupceļā vajadzēja šķērsot lielas dubļu peļkes, bet mūsu šoferiem tas problēmas nesagādāja. Napu ielejā pēc krustojuma ar ceļu uz ciemu vārdā Watutau ceļš uz gabaliņu kļuva sliktāks (daudz bedru), taču joprojām ne tik slikts, kā es biju iedomājusies.
Wuasas nakšņošanas vietas atrodas visas uz vienas ielas – gan Mona Lisa, gan Di Wuasa, kur palikām, gan Sandy, kur iespējams dabūt arī ēdienu. Strādājošu datu pārraidi telefonā gan šai plsētiņā nevarējām atrast, kaut arī citādi pilna zona un teorētiski pieejams Edge ātruma internets.
Pie Tambing ezera tarsiju nav, vismaz parka reindžers nebija gatavs mūs vest kādu meklēt, kaut arī iepriekš tāda informācija bija iegūta.

Skaisto skatu diena

4. marts

Tā kā nakšņojām augstu kalnos apmēram 1400 metrus virs jūras līmeņa, no rīta bija norunāts celties agri, lai redzētu saullēktu. Saulīti visā krāšņumā uzlecot neredzējām-šeit viņa tāda kautrīgi sākumā slēpās mākoņos. Bet celties bija vērts- skati fantastiski. Mākoņi zem mums, virs mums, mēs tikpat kā paradīzē. Jā, vakardienas mocības bija tā vērtas. Pa to laiku saimnieki bija sagatavojuši brokastis, katram divas plānās pankūkas ar banāniem.

Pēc brokastīm dodamies uz brīvdabas muzeju. Pabraucam mazu gabaliņu un es apstulbu, jo no kalna uz ieleju pavērās fantastisks skats. Tādu es iedomājos Indonēziju. Kalnu nogāzēs majestātiskas palmas, bet pašā lejā rīsu lauki kā mazi ielāpiņi lupatu deķī. Nobraucot kalna pakājē ieraudzījām, ka rīsu lauka malā ganās bifeļi. Viens zelta? Nē, tikai dubļos izvārtījies. Dubļi šeit tādi īpaši. Muzejā tās pašas mājiņas ar laivveida jumtiem, kuras raksturīgas toradju tautai. Muzejā mēs drīkstam šajās mājās ieiet. Liela staigāšana gan nesanāk, jo mūs ielenc tirgotājas. Katra cenšas mums pārdot savu preci. Jāsaka, ka viņas savu lietu pieprot un daļa no mums uz mājām aizbrauc bagātāki gan ar krellēm, gan lakatiem, gan bronzas bifeļiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Poso. Sulavesi salā lielākajā daļā viesnīcu nav iespējams normāli nomazgāties, arī mūsu viesu namā nebija iespēju. Daba šo trūkumu mums kompensēja ar strautiņu ceļa malā, kurā pa pliko nomazgājamies aiz aizslietņa. Pa ceļam piestājam pie palmu meža, tās ir dateļpalmas. Līdz Poso netikām, jo plkst. jau pāri desmitiem. Vēl pāris stundas ceļā pavadīt negribējās. Par laimi Tentenā viesnīcā ar lepnu nosaukumu “Viktorija” dabūjām naktsmājas. Viesnīca tiešām augstas klases- nav jāmazgājas no vanniņas ar ķipīti, var lietot pat siltu dušu. Ātri pagatavojam vakariņās mīļo ķīniešu roltonu un ejam gulēt. Mūsu trīsvietīgajā istabiņā guļam seši. 3 guļ uz matracīšiem. Rūdis uz matracīša zem mūsu gultas, bet viņš nesūdzas. Rūdis nekad nesūdzas, tikai mīļi smaida.

Agneses piezīmes:
Lejup no Batutumonga braucām pa ceļu austrumu pusē – ar pagriezienu netālu pirms Palawa ciematiņa, skatoties no Rantepao puses. Ja būtu šeit braukuši augšā, tad nebūtu nekādas problēmas, bet to jau mēs nezinājām.
Lai apskatītu Toradjiešu mājas apmeklējām Palawa ciematiņu netālu no Rantepao (ziemeļaustrumos). Ieejas maksa atkal 20’000 IDR no cilvēka.
Ceļš no Rantepao uz Tentenu lielākoties ļoti līkumains, iet pāri vairākiem kalniem, vieni serpentīni. Savukārt pēdējos apmēram 20km ceļu remonts, tāpēc braucām ļoti ilgi.
Viesnīcā Viktory jeb Victori (tel. 452-21841) pieejams arī bezmaksas wifi

Viss ir labs, kas naktī beidzas

3.marts, ceturtdiena
Diena sākas ar mošeju lūgšanu skaņām, saullēktā. 6:30 btokastīs baudām vietējo tradicionālo ēdienu – banānu lapās ietītu rīsu un kokosriekstu maisījumu, pārspriežam ziņas par zemestrīci un gaidāmo cunami Indonēzijā. Priecājamies ka Indonēzija ir tik liela, ka neesam šī negadījuma tuvumā. Tikmēr vietējā kaza pretī viesnīcai mielojas ar miskastes saturu.

Diena saulaina +290 karsta. 7:30 dodamies vizināties ar laivām pa Tempes ezeru. Sakāpjam 3 smailīšveida laivās ar dibeniem uz laivas grīdas un labā noskaņojumā baudām saulaino dienu un viegli spirdzinošu vējiņu. Upes malās uz pāļiem sabūvētas ne tikai mājas bet arī mošeja. Sievietes uz laipām pie upes mazgā veļu un mazgājas pašas, gatavo ēdienu. Lido gārņi -balti un pelēki, zivju dzenīši, zīriņi un daži plēsīgie putni. Braucam caur ūdens hiacinšu, kaut kādu ūdens kāpostu, piparu un vīteņu džungļiem atklātā ezerā. Var tikai iedomāties cik skaists skats būtu, ja būtu hiacinšu ziedēšanas laiks, šobrīd redzami tikai daži ziediņi. Tālumā redzama kalnu grēda, debesīs balti mākoņi. Ezerā lielā skaitā sasprausti bambusa mieti, lai regulētu ūdens hiacinšu peldošo salu izplatīšanos. Zvejnieki ezerā met tīklus ar sīkam acīm. Ezerā iebraucam līdz vietai, kur izveidots neliels ezera vidū uzbuvētu māju ciematiņš. Var dzīvot arī tā, jo šeit ir silts un dzīve uz ūdens varētu būt pat veldzējošāka nekā krastā. Zivis pie sāniem, pārējo var pievest ar laivu. Atceļā baudām atpūtu un laivas sacenšas apdzenot viena otru. Atgriezušies upē redzam zivju izkraušanas un pieņemšanas vietu, kas izvietota uz pāļiem. Ezers pabaro vietējos un ļauj nopelnīt, tā vismaz gribētos domāt.

Divu stundu brauciens pa ezeru paiet ļoti ātri. Ejam atpakaļ uz viesnīcu un 9:30 dodamies tālāk ceļā. 55 km taisna ceļa posms. Mašīnas jau manāmi noputējušas un paši esam stipri sasvīduši. Ainava ar rīsu laukiem un tradicionālām mājiņām, kas būvetas uz pāļiem. Rīsi tiek migloti ar rokas miglotāju. Redzam dažas villas ar košuma krūmu dzīvžogiem un krāsainiem ornamentiem. Satelīta šķīvji visiem sasprausti zemē un pavērsti tieši uz augšu pret debesīm. Ceļa malās tiek žāveti kukurūzas graudi. Daļu no tiem apēd gaiļi un vistas, kas, tāpat kā suņi, ceļa malas uzskata par savu teritoriju. Pretī nāk skaisti saposti bērni skolas formās, kas katrai skolai citādas. Bērni dodas mājup no mācībām. Pirms otrās mašīnas mūsu kolonnā regulāri izskrien suņi, šoreiz tā ir baltā mašīna, kura tos svinīgi sagaida. Ceļa malās tirgo sudraba kupolus mošejām. Kā saprotam, tad kupols mošejai ir galvenais elements, jo vairākās vietās redzami spoži kupoli uz nepabeigtām ēkām. Spriežam par iespēju kupolu pievienot arī mašīnai vai uzlikt vasarnīcai Latvijā. Ainavu nomaina kokospalmu un banānu dārzi. Pateicoties kondicionierim mašīnā patīkams vēsums. Ieraugam kokos sarkanus auglīšus ķekaros, pamanām, ka tie tiek tirgoti ceļamalās, izskatās kārdinoši, tāpēc nopērkam. Izrādās, ka tie ir rambutāni – pūkaini un ļoti garšīgi auglīši ar sēklu vidū. Turpinām virzību pa līkumotu kalnu ceļu ar pasakainām palmu ielejām, vēlāk izrādās ka tāds ir viss turpmākais ceļa posms. Apstājamies pafotografēt kalnus un apbrīnojami laipni vietējie iedzīvotāji mums piedāvā savas mājas tualeti.

Mūsu ceļš ved uz Tana Toradja rajonu, kas pazīstams ar savām neprastajām mirušo apglabāšanas tradīcijām. Parādās īpatnēja izskata laivas formas otrā stāva un jumtu daļas mājiņas. Kā izrādas, tādu ir ļoti daudz. Apmeklējam apbedījuma vietas klintīs ar koka lellēm uz balkoniem, kas ietērpti aizgājēju drēbēs. Apskatām iespaidīgu alu ar apbedījumiem vecos laivas formas zārkos un rindas izkārtotiem galvaskausiem. Pie vairākiem galvaskausiem novietots liels skaits ar cigaretēm. Laikam tās domātas aizgājējiem aizkapa dzīvei. Tā būtu laba reklāma cigaretēm – Smēķēšana – nogalina! Lieliski, ka mūsu grupā neviens nesmēķē.

Ceļā uz apbedījumu alu mūs pārsteidz neparasti resnie bambusu dzinumi un sajūsmina fotogēniskais un cēlais dūmakainās krāsas vērsis. Ciematiņa centrā vietējie iedzīvotaji pulcējas uz gaiļu cīņām. Gaiļiem tiek masētas kājas, kakli, muguras un iestaipīti spārni. Divi gaiļi uzsāk spontānu nesankcionētu paraugcīņu, kuru Ilgonis mēģina iemūžināt foto. Saimnieki gan ātri šo pašdarbību pārtrauc, jotā gaiļi var satraumēties pirms ”oficiālajiem” mačiem (gaiļu cīņas, šķiet, oficiāli ir aizliegtas).

Turpinājumā meklējam bērnu apbedīšanas koku. Atrodam to tikai tad, kad stipri jau krēslo. Mazi bērni ir apglabāti kokā izcirstos daudzos padziļinājumos, kas pēc tam ar koka tapiņām nosegti ar pītiem zāļu tepiķišiem, lai mazie gariņi neizbēg. Koks tumsā stāv mūsu priekšā liels, nokaltis un bez galotnes. Vēl spokaināku noskaņu rada spožās uguntiņas – spīdvaboles, kas kā kokā apbedīto bērnu gariņi pavada mūs, dodoties pa taku uz mašīnām.

Nokļūstam tur 18:50, kad jau ir pilnīgi tumšs, nolemjam doties vēl uz vakara peldi kādā ezerā ar tīru ūdeni. Tad sākas lielā meklēšanas spēle. Vispirms nesekmīgi pa dažādiem ceļiem meklējam ezeru, līdz sāk līt un pāriet visa vēlme peldēties. Tad cenšamies atrast benzīntanku, taču izrādās, ka tik vēlu (20:00) tie ir jau ciet. Benzīnu iespējams nopirkt tikai pudelēs ceļa malās. Ar to pietiek daudzajiem mopēdu īpašniekiem, bet nezin vai derētu mūsu mašīnām. Nedabūjuši ne ūdeni, ne benzīnu, pievērsāmies naktsmāju meklēšanai. Un tad sākas tas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ceļš pa kuru dodamies kalnup pārvēršas par kaut ko tādu, ko par ceļu grūti nosaukt. Ja kāds par to stāstītu video ierakstā, tad visus vārdus nāktos cenzēt , laižot pa virsu pī…, pī…, pī…. Tulkojumā tie būtu 60% stāvumi asi līkumi, salauzīts iegruvis asfalts, lieli akmeņi un tas viss ar kārtīgu lietus un melnas tumsas piedevu. Ja nebūtu mūsu meistarīgo šoferīšu droši vien mēs dabūtu nakšņot mašīnās kādā kalna nogāzē.

Ik pa laikam lecot ārā un ejot kājām, vai lēkājot ar mašīnām pa akmeņiem, beigu galā laimīgi sasniedzam 1424 m augstumu un vietējo zēnu pavadībā nokļūstam naktsmājās. Vai nu pārdzīvotās nervu spriedzes dēļ vai arī tiešām bija tik jauki, bet nakšņošana kalnu namiņā visiem sagādāja lielu prieku. Ēdot saimnieku sarūpēto garšīgo ēdienu Indonēzijas laucinieku gaumē, kurā ietilpa nūdeļu zupiņa, vistas kraukšķīši, siltas oliņas un banāni, klausoties Ilgoņa mutes harmoniku spēlē, jautri pavakarējām kuģīšformas mājiņā un devāmies gulēt kopā ar vistām un vēl citiem dažādas skaņas izdodošiem mājdzīvniekiem, lai celtos no rīta līdz ar gaiļiem un baudītu pirmos saules starus kalnos. Tikai šoferīši vēl nevarēja rimties un skaļi apsprieda tumšajos neceļos piedzīvoto. – Tad es devu pa labi, tad pa kreisi, tad pa gāzi, tad pa bremzēm, tad mašīna bladāc uz vēdera! Pī…, pī…, pī… – Pirmais un pēdējais pī… gan nedaudz pārspīlēts , lai sanāk krāšņāks stāstījums. Indonēzijas tūrē viss ir labs, kas naktī beidzas!

Agneses piezīmes:
Lelles tau-tau redzējām valdnieku apbedījumu vietā Suaya, alu ar daudzajiem kauliem neliela gājiena attālumā Tampangallo. Bērnu apbedījumu koku – Kambira. Katrā no abām vietām bija jāmaksā vietējiem kasieriem (apmaiņā pret oficiālām ieejas biļetēm) katram cilvēkam 20’000 IDR
Kalnā devāmies, lai sasniegtu vietu ar nosaukumu Batutumonga un apmetāmies Mama Yo’s mājā

Trakās satiksmes diena

2. marts

No rīta viss notika raiti, mums atveda trīs automašīnas – baltu, pelēku un melnu jeb divas Toyota Avanza un vienu Daihatsu Xenia. Tie, kam bija pieredze braukšanā pa kreiso pusi, sēdās pie stūres pirmie. Sākumā braukšana pa pilsētu vedās normāli, kaut arī valdīja liela drūzma, visi palaida garām. Aizbraucām ostā apskatīt Bugis būvētos tradicionālos koka kuģus, vienā pat varējām ielīst iekšā. Diena bija saulaina un karsta.

Iepirkšanās braucienam lielveikalā arī bija interesanta, bet izvērtās ļoti gara. Tad ielējām benzīnu un gribējam sākt ceļojumu, bet kas tev deva. Uz stundu iekļuvām sastrēgumā. Visi spiežas pie sāniem, motorolleri lien katrā spraugā. Kamēr izkļuvām no Makasaras, pēcpusdiena klāt. Tālāk arī nebija viegli, bija jābrauc pa kalnu serpentīnu, ātrums mazs, apdzīt grūti. Kļuva tumšs, sāka līt, mūsu kolonna sadalījās, nevarējam sazināties, jo sakari bija slikti.

Uz ceļa nemitīgi pārsteigumi – bedres, smilšu čupas, bezrūpīgi gājēji, nepareizi novietotas mašīnas, suņi. Gar šoseju gandrīz visur rosās cilvēki, saliktas būdiņas kā tirgū. Šķiet, ka visa indonēziešu dzīve rit ceļa malā. Ar vārdu sakot, iepazināmies ar vietējo kolorītu. Tomēr pateicoties šoferu prasmei nonācam galā Sengkangā bez nevienas skrambiņas un apmetāmies greznā viesnīcas ēkā. Pēc garā brauciena vakariņas un aukstais alus garšoja lieliski

Miljonāru diena

1. marts

Pēc plkst.4 no rīta, pēc aptuveni 38 stundu ceļojuma un pusgulētas nakts lidmašīnā, beidzot nokļuvām viesnīcā Miko. Tiek nokārtotas viesnīcas formalitātes un ap plkst.5 var jau līst gultā. Vēl tikai jānoklausās rīta lūgšana un sapnis var sākties. Par nožēlošanu šai patīkamai nodarbībai atliek mazāk par 4 stundām.

Plkst 9:00 ierodamies brokastīs. Visi entuziasma pilni, tikai pa brīdim kāds mēģina aizmigt. Viesnīca normāla. Brokastīs maigie rīsi un rīsi ar piešprici, kautkāda pūkaina balta domājams gaļa, arī kaut kas aknām līdzīgs un asa zupiņa. Viss labi. Daži sūdzas ka istabā nav logu , citiem atkal logs ir, bet vērsts uz šaktu. Tiek izdalīti ceļojuma krekli.

Diena veltīta Makassaras izpētei. Bet vispirms bizness. Auto īres kārtošana un naudas maiņa. Bet kā lai tur nokļūst. Sarunas ar viesnīcas kalpotājiem ilgst ilgi. Beidzot mums tiek piešķirts busiņš ar šoferi un gidi. Mums likās, ka auto izīrēšana paņems ilgāko laiku, bet nekā. Tiekam galā neticami ātri. Tagad naudas maiņa. Apstaigājam vairākas bankas un izšķiramies par to, kurā bijām sākumā. Process aizņem laiku. Saprotam ka šajā valstī nekas ātri nenotiek. Kurss tāds, ka par 10 000 rūpijiem jāmaksā 66 centi. Un tā- urrā, mēs kļūstam par vairāku miljonu īpašniekiem. Esam miljonāri, nav problēmu.

Nu uz pilsētu. Dodamies uz ostu, kur jābūt vecajiem koka kuģiem. Bet nekā, viņu tur nav, vai arī mūsu gide tos neprata atrast. Toties atrodam zivju restorānu. Ieeja nevieš uzticību, bet te par ārējo izskatu pagaidām neuztraucas. Pie ieejas vairākas kastes ar dažādām zivīm. Izvēlamies to ko Eiropā sauc par Dorada un vēl vienu, tādu resnāku. Zivis te 3, 5- 4, 2 Eiro par zivi. Iedomājos cik tas Eiropā maksātu, brr. Un tad mums sāk nest visādas uzkodas, asie gurķīši u.t.t. Vēl restorāna bonuss, te spēlē dzīvā mūziks. Cilvēki priecīgi, fotografē, arī paši labprāt uzdzied. Arī mūsu bāleliņi uzrāva ” ja es būtu to zinājis, ka tik labi šai vietā…”. Atsaucība bija vidēja, indonēziešiem vēl vajag augt, lai mūs saprastu.

Un tad uz pilsētas apskati. Dodamies uz Holandiešu fortu [Fort Rotterdam]. Daudz vietējo jauniešu te tusējas. Daudzi grib ar mums nofotografēties. Satiekam interesantu vīru, kurš māca jaunajiem jūrniekiem angļu valodu. Solās mums parādīt koka kuģus. Tad aizsoļojam līdz jūras krastam. Nekāds efektīvs saulriets nesanāk, jo ir mākoņi. Tieši mākoņi dod skaistu fonu. Atliek kādus 2 km nosoļot un esam viesnīcā. Vēl tikai viena procedūra, naudas sadale. Daudz banknošu, daudz joku un katram miljonāra statuss. Var mierīgi gulēt. Vienīgi traucē domas, kā to bagātību saglabāt.

Pirmā pirts diena

29. februāris

Šodien pamosties jūtos jau mundrāks nekā vakar. Salonā apgaismojums vēl tumšs, visiem žalūzijas ciet, bet ja kāds/a pavirina, tad ir spoža gaisma pa salonu. Daudzi vēl guļ, bet daži nomodā. Paskatos filmas uz paneļa. Pēc laiciņa jau modina visus augšā, slēdzot iekšā salona gaismu. Pēc laika jau sāk piedāvāt brokastis. Brokastīs ir: omlete ar grauzdētu maizi divās šķēlēs, salātos tomāti ar mozarellas sieru, maizīte, sviests, saldajā turku jogurts, zapte un ūdens. Izpildīju imigranta lapiņu.

Beidzot pienācis nosēšanās laiks un forši nosēžamies, beidzot esam uz cietzemes. Ejot ārā no lidmašīnas pa tuneli, jau iesitas sutīgs karstumiņš. Pirmā pirts diena, jāsaka. Lidostas ēkā ir kondicionēts gaiss, tad ir patīkamāk. Sagaidām visus vienā vietā un tad visi kopīgi arī dodamies uz pasu kontroli, kur mums pasēs iespieda šādi: “IMMIGRATION INDONESIA VISA EXEMTION”. Man to iespieda blakus vēlēšanas zīmēm, Normundam iespieda bērnu lapā. Dodamies pēc bagāžas. Kādu laiku gaidām un sagaidām. Tad ārā uz lidostu, pēdējās skanēšanas, ne šķidrums, ne dators jāvelk ārā.

Izejam no lidostas un nokļūstam pirtī. Ārā jau ir tumšs palicis, jo te jau pēc 18:00 iestājas tumsa. Ir 27 grādi un sutīgi. Skatāmies autobusu uz pirmo termināli, viens gar degunu nobrauca un gaidām nākamo. Daudz dažādi autobusi piestāj, dažs labs vēl ripojot, cilvēki kāpj ārā vai iekšā transportā. Sagaidījām īsto par brīvu starp-termināļa autobusu un iekāpām iekšā. Saspiežamies aizmugurē ar visiem čemodāniem. Sākam braukt, pēc 100 metriem tas piestāja, un tur pamanījām, ka stāv Agnese, ar ko sarunājām satikties lidostā.

Veiksmīgi visi kopā aizbraucam uz pirmo termināli. Ejam iekšā un cauri kontrolei, neko ārā nevelkot. Te viņiem nerūp nemaz, vai dators un šķidrums ir atsevišķi izņemts. Pamanām palielu prusaku skraidām pie reģistrēšanās letes. Sareģistrējam un nododam bagāžu. Tad visi dodamies uz lidmašīnu cauri lielai dekoratīvai arkai, kas ved uz augšu un šķērsojot tiltu bez logiem ar jumtu un dārzs apakšā. Telpās ir patīkami vēsi, jo visās malās ir ventilācija, kas nāk no grīdas. Savācamies visi vienā vietā, kur vairāk brīvo sēžamvietu un gaidām savu lidmašīnu, kas paredzēta 21:45. Pienāk norādītais laiks un dodamies uz vārtiem. Skatāmies, ka nekas īsti nenotiekas, bet durvis vaļā. Dodamies tālāk, bet izrādījās, ka tā vēl nav pieejama, un lidostas darbinieks skrēja pakaļ, lai vestu atpakaļ. Teica, ka pēc pusstundas būs. Tad visi gaidām. Ievērojam, ka uz ekrāna arī pārliek laiku par 20 minūtēm, pēc laika pazūd no ekrāna. Prasām, kas noticies. Teica, ka kavēsies vēl par pusstundu. Secinājām, ka nevajag ticēt acīm, nevajag ticēt, ko saka, un ceram uz to labāko. Beidzot pienācis ilgi gaidītais aicinājums uz lidmašīnu, un kāpjam lejā un autobusā iekšā, kas aizved pie lidmašīnas.

Lidmašīna ir salīdzinoša jauna. Gaiss gan ir diezgan pavēss. Sasēžamies savās vietās. Iesnaudos uz mirkli un pamostos pēc brītiņa un secinu ka vēl joprojām uz skrejceļa, tad pēc brītiņa paceļamies. Pieslēdzos pie video likšanu kopā, ko sen vajadzēja izdarīt. Sāka dalīt visiem papīra maisiņu. Maisiņā bija bulciņa un glāze ūdens. Beidzot nokļūstam galā un kāpjam ārā, un ne mazāk karsti sutīgs gaiss mūs sagaida arī šeit. Tiekam pie bagāžas letes un gaidām savu bagāžu, tie nāk lēni un nesteidzīgi. Pēc dažu citu mantu rotēšanas ceturto reizi, sākas parādīties mūsu pirmās bagāžas un drīzumā arī sagaidām pārējās. Visi sagaidījuši un grasāmies iet ārā, bet pa ceļam mūs aptur, lai pārbaudītu, vai esam paņēmuši pareizās bagāžas, un tad tikai palaida tālāk. Dodamies tālāk un pie izejas ir takšu pasūtīšanas sistēma un paņemam pēc nejaušības principa 3 takšus. Izejot ārā, tur jau sagaida bars cilvēku, kuri sauc, lai ietu uz viņu taksi. Sākam uzzināt cenas un kaulēties. Beigās vienojamies, ka salienam divos takšos un katrs taksis izmaksās 150000 rūpijas. Saspiežam bagāžas un paši ar’ saspiežamies taksī, kā nekā 11 cilvēki. Izbraucam uz ceļa un drīz piestāja pie posteņu, kur jāmaksā 3500 rūpijas par maksas ceļiem vieglajām mašīnām. Pēc kāda laiciņa tuvojamies viesnīcai braucot pa Eiropas paskata graustu rajoniem un drīz vien starp tiem ieraugam mūsu viesnīcu, kura izceļas smuki no apkārtnes. Laipni mūs sagaida nakts vidū un iedod mums numuru un sadalāmies pa istabām. Viesnīca ir moderna un smuka. Istabā ir kondicionieris, ko ātri vien saslēdzām un gājām dušā un dodamies gulēt. Arlabunakti.

Agneses piezīmes:
Uz Makassaru lidojām ar Sriwijaya lidkompāniju, turpatpakaļ biļete apmēram 100Eur.
Džakartas lidostas otrajā terminālī ir daudz naudas maiņas punktu – tajos, kas tuvāk izejām, kurss ir sliktāks. Pirmajā terminālī, no kurienes lido liela daļa vietējo reisu naudas maiņas punktu neesot vispār.
Makassaras lidostā ielidojām naktī ar vienu no pēdējiem reisiem, iespējas izmainīt naudu nebija nekādas, labi, ka priekš takšiem samainījām Džakartas lidostā.