Atvadu, tikšanās, zaļās zāles un sarkanā alus diena

  By | |
1 Comment

28. februāris.

Rīgas lidostā pirmie ierodas Ināra, Vitolds un Imants. Tad jau drīz arī Rūdolfs, Dace, Andra, Ilgonis un Gunita. Imantam Agnese ir uzticējusi grupas vadītāja pienākumus līdz Džakartai. Rīgā viņa pārziņā ir 8 ceļotāji. Vēl divi pievienosies pa ceļam. Galvenās rūpes ir sadalīt bagāžu tā, lai nevienam nebūtu vairāk kā 15,9 kg. Mūs izglābj Rūdolfs, kuram ir pustukša mugursoma. Visi ir nedaudz satraukti par Andras vārda dienas kūkām – kurš tās ēdīs. Par laimi tās ēdam mēs paši nevis muitas darbinieki.
Paceļamies virs saules apspīdētiem mākoņiem un pēc trim stundām nolaižamies Bergamo lidostā pie lietainās Milānas. Ar autobusu dodamies uz Milānas centru. Pa ceļam daži no mums ļoti priecājas par zaļo zāli gar autostrādes malām. Milānas centrā mums jāpārsēžas uz citu autobusu, lai nokļūtu Malpensas lidostā. Desmit minūšu laikā, kamēr sasniedzam pieturu, mums 20 reizes piedāvā nopirkt lietussargus. Milānā mums ir pievienojies Kārlis. Lidostā Ilgoņa priekšlikums par alus dzeršanu tiek atbalstīts simtprocentīgi. Testētās itāļu alus šķirnes ir Peroni Forte 8% (par detaļām jautāt Imantam) un Peroni Rosso, kurš ir brīnišķīgā sārtā krāsā un arīdzan smeķīgs. Turku lidmašīnā mūs labi baro un dzirdina, tā kā labi vien ir , ka esam mazliet iesildījušies. Lidojums paiet nemanot un ap pusnakti jau esam Stambulā, kur mums pievienojas Normunds.
Pirmā diena beigusies. Redzēsim, ko mums atnesīs nākamā!

Īss ieskats ceļojuma radīšanā

  By | |
1 Comment

Ceļojums nerodas vienā dienā – tam nepieciešams daudz darba. Aptumsuma ceļojumam pat vairāk, jo varētu nebūt cita sākotnējā iemesla doties uz šo konkrēto vietu. Citos ceļojumos kāds varētu gribēt redzēt konkrētu apskates objektu, taču aptumsumi ir īslaicīgi un reti sakrīt ar tūristu vietām.
Tā ir reizē laba un slikta lieta. Vietas prom no acīm vienmēr ir ļoti kārdinošas, taču tai pat laikā tāda vieta var būt arī garlaicīga. Lai padarītu ceļu aizraujošāku, nepieciešams daudz lasīt, daudz meklēt lietas internetā, daudz runāt ar cilvēkiem, un vienā brīdī kaut kas no tā visa dos iedvesmu.
Šim braucienam man tās nebija Tana Toradžas apbedījumu tradīcijas, kuras citiem cilvēkiem liekas interesantas. Man tas bija brīdis, kad izlasīju šo rakstu par Togian salām. Raksts šobrīd ir kaut kur pazudis, taču tas ir ticis pārpublicēts šeit: http://en.paperblog.com/the-most-unique-destination-in-indonesia-the-togean-islands-900795/. Attālas salas ar retu elektrību, ļoti parastām naktsmītņu iespējām, maz tūristiem, taču neskartu dabu un snorkelēšanu – es jau dodos! :) Tas ir – mēs jau dodamies. Es patiešām ceru, ka mums šī vieta patiks pēc garā brauciena auto.
Pēc tam, kad ir atrasta iedvesma, apaudzēt to ar citām lietām ir daudz vieglāk, līdz ir laiks nolikt plānošanu pie malas, doties ceļā un sākt izbaudīt!